es kā reiz trolejbusā redzēju, kā sēd omīte, bet mazmeita tādu ļoti nopietnu seju aiziet tā nostāk apsēsties. Un kad omīte kaut ko pa gabala šai jautāja, tad meitiņa tā tramīgi noraudzījās apkārt, cik vispār pamanīja, ka tieši viņu tā vecā uzrunā. Un tad pienāca laiks kāpt ārā, un meiča tā centās pa gabalu turēties, it kā tik netīšām kopā abām jākāpj vienā pieturā laukā. Bet roku gan vismaz padeva, kad omīte knapi varēja pa trepītēm nokāpt. Laikam gluži bez sirds tā kā nebija.
Man arī abas omītes ilgi nebija, arī tā kā žēl, jo tā viena bija pat mīļāka par mammu kādreiz...