Tā kā ctulhu savā pukstā no mana komentāra par anarhiju ir uzbūris žurku ēšanas apokalipsi, nāksies mazliet paskaidrot, kāpēc atteikšanās no kungiem nenozīmē atteikšanos no smadzenēm, sadarbības un pusdienām.

Nu bļa, sākam ar to, ko es uzrakstīju, un to, ko tu man pats pierakstīji klāt.

Es rakstīju par anarhiju globāli sarunā par politiskajām vērtībām, nacionālismu un sociāldemokrātiju. Tu no tā uztaisīji scenāriju, kurā pazūd pārtikas ražošana, sadarbība un paliek žurkas. Kur ir arguments, kas šos divus savieno? Un atbilde par «ticīgajiem un kreisīšiem» nepaskaidro manu domu. Tā tikai pasaka, kurā kastītē tu gribi mani iebāzt.

Jā, es esmu par anarhiju. Man nav no tā jāatkāpjas. Bet anarhismā ir vieta organizācijai, pienākumiem, vienošanām, ražošanai un kopīgai aizsardzībai. Kooperācija, pašpārvalde, federācijas, konkrēti un atsaucami pilnvarojumi — par tādām lietām ir runa. Jautājums ir, kā cilvēkiem pašiem organizēt dzīvi, nepārvēršot vienus par pastāvīgiem valdītājiem pār citiem. Nācijvalsts, sabiedrība un civilizācija nav sinonīmi.

Man nevajag, lai pazūd maiznieks. Man vajag pamatojumu tam, kāpēc kopā ar maiznieku obligāti jāņem arī kungs.

Jā, šodien valstis uztur būtiskas sistēmas. Tas ir jāņem vērā, un to aizstāšana būtu milzīgs praktisks uzdevums. Bet no tā, ka kādu funkciju pašlaik nodrošina valsts, vēl neizriet, ka to mūžīgi var nodrošināt tikai valsts. Lai to apgalvotu, vajag argumentu. Ar žurkas piesaukšanu nepietiek.

Un jā, aizsardzība pret agresoru, konfliktu risināšana, sarežģīta apgāde un jaunu varas kliķu veidošanās ir nopietni jautājumi anarhismam. Es netaisos izlikties, ka tos atrisina labs noskaņojums. Bet «globāli vajag anarhiju» nav priekšlikums Latvijai rīt atbruņoties, kamēr blakus paliek bruņota impērija. Pārejas problēmu drīkst prasīt risināt. Pārejas plānu manā vietā izdomāt un tad par to ņirgt ir cita nodarbe.

Turklāt savam nākotnes modelim tu piešķir spēcīgu valstu metastruktūru un kompetentu, meritokrātiski atlasītu eliti. Manējam tu piešķir žurkas. Nu zajebis salīdzinājums: sev labāko iecerēto variantu, otram sliktāko iedomājamo katastrofu.

Kas tavā modelī nosaka nopelnus? Kas atlasa atlasītājus? Kā tos var nomainīt? Kādas ir tiesības nepiekrist? Kā novērst to, ka gudro elite sāk apkalpot pati sevi? Šie jautājumi nepazūd no tā, ka pārvaldniekam pielīmē uzrakstu «kompetents». Tieši tāpat tie nepazustu manā modelī no uzraksta «brīvprātīgs».

Es labprāt uzticu inženierim tilta aprēķinus. No tā neizriet viņa tiesības noteikt, kā man jādzīvo. Kompetence kādā jomā nedod ne visaptverošu gudrību, ne imunitāti pret savtīgumu un varaskāri. Tāpēc vajag paskaidrot arī varas ierobežojumus, ne tikai tās pretendentu izcilību.

Par vegānproduktiem arī vari atslābt. Ja tu paredzi visas apgādes sabrukumu, tas skar arī tavu ēdienkarti. Vegānisma piesaukšana nepievieno argumentam pilnīgi neko. Starp citu, tavā paša ielīmētajā maizes receptē ir gan ūdens, gan augu eļļas variants. Pat tavs piemērs «normālai maizei» pieļauj vegānu variantu. Vismaz savu pierādījumu, bļa, izlasi.

Mans anarhiskais veselais saprāts sākas ar prasību, lai vara pamato savas pretenzijas un cilvēkiem ir reāla iespēja to apstrīdēt. Arī tad, ja tā sola tehnisko progresu un sauc sevi par meritokrātiju. Es gribu vairāk pašnoteikšanās, savstarpējas palīdzības un sadarbības, kurā cilvēki nepārvēršas par pārvaldāmu materiālu.

Gribi strīdēties — strīdamies par to, kā šāda sabiedrība varētu darboties un kur tā varētu izgāzties. Bet shēmu «pakļaujies vai ēd žurkas» vari nahui paturēt sev. Pārtikas piegādes shēma tas nav. Arguments arī ne.