Nestandarts
23 Jūlijs 2018 @ 11:15
 
Brokastīs jūra, pusdienās un vakariņās.
Dzīve pie ūdens. Dziļa un sentimentāla.
 
 
Nestandarts
23 Jūlijs 2018 @ 13:08
Vents Sīlis  
Tas, ka cilvēks ir attīstījis savas intelektuālās spējas, viņu nepadara par pieaugušu. Mums ir pilni mācību departamenti ar ğeniāliem profesionāļiem, kas kā cilvēki ir absolūti infantili. (..) Bet vajadzētu būt tā, ka autoritāte balstās nevis uz amata varu, bet uz tā, ka esi cilvēcīgi interesants.

Bet izglītībai jābūt tādai, lai tā transformē personību. Līdzīgi kā terapija. Kā krīze. Tās visas ir pieredzes ar pārveidojošu jēgu. Ja piedzīvojam krīzi un nemaināmies, ja ejam uz augstskolu un iznākot esam tikpat tukši kā ienākot, tad neprotam izmantot savu izaugsmes potenciālu. Izglītībai jāsāk piedāvāt pieredzes. Tas arī ir iemesls , kāpēc ir tik populāri visu veidu alternatīvie semināri un kursi.
 
 
Nestandarts
23 Jūlijs 2018 @ 15:37
Tavs ievainojums ir tavs ceļš uz pilnveidošanos.  
Tu esi interesants tiktāl, ciktāl neesi perfekts. Jo tu atzīsti savu ēnu. Tu atzīti, ka dažkārt esi zaudējis un izgāzies.

Uzdosim jautājumu - kāds ir sirds galvenais uzdevums? Tas ir tas uzdevums, ko ego nesaprot un nekad nesapratīs. Jo vienīgais sirds darbs ir mīlēt. Vispirms sevi. Tad otru. Tad pasauli. Tieši šādā secībā. Tā ka dzīvot saskaņā ar sirdi nozīmē nenoliegt pašam savas sajūtas. Tas nenozīmē, ka visas sajūtas ir labas, bet sākt ar to, ka vismaz neliegties. Ja esi dusmīgs uz sievu, uz mammu, uz brāli, neizliecies, ka neesi. Jo šajā brīdī tu sāc barot savu ēnu. Bet bail, ko tad citi domās, - domās, ka esmu slikts..
-Un mani nemīlēs.
Tad es sāku uzvesties tā, ka kļustu nepatiess, bet citiem ērts un patīkams. Mēs nerunājam par savām tumšajām pusēm. Bet tieši vajadzētu runāt, jo mēs esam ļoti vientuļi savā ēnā. Tas, kas mūs grauj iekšēji, ir tas, ka man ir slikti, es gribu mainīties, es gribu būt labāks, bet es pat nevaru savākties un nevienam to izstāstīt. Tāpēc jau mēs veidojam tās grupas, kur tiekamies un runājam. Jo vajag runāt. Citādi klusumā mēs apglabājam savu personisko un savu attiecību izaugsmes potenciālu. Un es atgriežos pie ievainotā Kalpotāja. Viņš ar to sāk, ka es esmu ievainots. Un tā ir drosme - domāt patiesību, runāt patiesību un darīt patiesību. Tad var glābt gan sevi, gan citus.