Tu esi interesants tiktāl, ciktāl neesi perfekts. Jo tu atzīsti savu ēnu. Tu atzīti, ka dažkārt esi zaudējis un izgāzies.
Uzdosim jautājumu - kāds ir sirds galvenais uzdevums? Tas ir tas uzdevums, ko ego nesaprot un nekad nesapratīs. Jo vienīgais sirds darbs ir mīlēt. Vispirms sevi. Tad otru. Tad pasauli. Tieši šādā secībā. Tā ka dzīvot saskaņā ar sirdi nozīmē nenoliegt pašam savas sajūtas. Tas nenozīmē, ka visas sajūtas ir labas, bet sākt ar to, ka vismaz neliegties. Ja esi dusmīgs uz sievu, uz mammu, uz brāli, neizliecies, ka neesi. Jo šajā brīdī tu sāc barot savu ēnu. Bet bail, ko tad citi domās, - domās, ka esmu slikts..
-Un mani nemīlēs.
Tad es sāku uzvesties tā, ka kļustu nepatiess, bet citiem ērts un patīkams. Mēs nerunājam par savām tumšajām pusēm. Bet tieši vajadzētu runāt, jo mēs esam ļoti vientuļi savā ēnā. Tas, kas mūs grauj iekšēji, ir tas, ka man ir slikti, es gribu mainīties, es gribu būt labāks, bet es pat nevaru savākties un nevienam to izstāstīt. Tāpēc jau mēs veidojam tās grupas, kur tiekamies un runājam. Jo vajag runāt. Citādi klusumā mēs apglabājam savu personisko un savu attiecību izaugsmes potenciālu. Un es atgriežos pie ievainotā Kalpotāja. Viņš ar to sāk, ka es esmu ievainots. Un tā ir drosme - domāt patiesību, runāt patiesību un darīt patiesību. Tad var glābt gan sevi, gan citus.
Uzdosim jautājumu - kāds ir sirds galvenais uzdevums? Tas ir tas uzdevums, ko ego nesaprot un nekad nesapratīs. Jo vienīgais sirds darbs ir mīlēt. Vispirms sevi. Tad otru. Tad pasauli. Tieši šādā secībā. Tā ka dzīvot saskaņā ar sirdi nozīmē nenoliegt pašam savas sajūtas. Tas nenozīmē, ka visas sajūtas ir labas, bet sākt ar to, ka vismaz neliegties. Ja esi dusmīgs uz sievu, uz mammu, uz brāli, neizliecies, ka neesi. Jo šajā brīdī tu sāc barot savu ēnu. Bet bail, ko tad citi domās, - domās, ka esmu slikts..
-Un mani nemīlēs.
Tad es sāku uzvesties tā, ka kļustu nepatiess, bet citiem ērts un patīkams. Mēs nerunājam par savām tumšajām pusēm. Bet tieši vajadzētu runāt, jo mēs esam ļoti vientuļi savā ēnā. Tas, kas mūs grauj iekšēji, ir tas, ka man ir slikti, es gribu mainīties, es gribu būt labāks, bet es pat nevaru savākties un nevienam to izstāstīt. Tāpēc jau mēs veidojam tās grupas, kur tiekamies un runājam. Jo vajag runāt. Citādi klusumā mēs apglabājam savu personisko un savu attiecību izaugsmes potenciālu. Un es atgriežos pie ievainotā Kalpotāja. Viņš ar to sāk, ka es esmu ievainots. Un tā ir drosme - domāt patiesību, runāt patiesību un darīt patiesību. Tad var glābt gan sevi, gan citus.
izteicās | What the fuck you were thinking?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}