27 Februāris 2016 @ 11:37
kā laumiņa, kas mežā pārtiek no rīta rasas ..  
''Tauriņiem nedod vārdus. Šie bezvārda draugi nodzīvo tikai mirkli. Kad pienāk laiks tauriņš klusēdams kaut kur paslēpjas. Domāju, ka noteikti nomirst, bet kad meklēju to mirstīgas atliekas nekad neatrodu. It kā gaiss viņus iesūktu viņi pazūd, nekādas pēdas neatstādami. Izsmalcinādības ziņā neviena cita radība nevar tauriņus pārspēt. Tie kaut kur piedzimst, klusi nodzīvo, prasot tik maz, un beigās kaut kur pagaist - tāpat kādā nezināmā vietā. Laikam jau kādā citā, ne šajā pasaulē. ''

''Neskaitāmi tauriņi, te parādījās , te pazuda skatienam kā mirklīgas pieturzīmes, kas pārtrauc apziņas plūsmu bez sākuma un gala. Ienākot šajā oranžērijā zūd laika izjūta.''

/''1Q84'' Murakami 1. daļa/
 
 
( Post a new comment )
[info]sakaarnis on 27. Februāris 2016 - 12:56
Ir tik dīvaini neatcerēties cita izrakstītu fragmentu no grāmatas, savā jēga nozīmīgu, un vienlaikus zināt, ka nemaz tik sen tā izlasīta. Es domāju par visu to, ko esmu izlasījis, redzējis, dzirdējis, varbūt pat jutis.. bet ko vairs neatceros.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Nestandarts[info]heishy on 27. Februāris 2016 - 13:09
:) saldsērīgs smaids
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)