"sevis iznīcināšana nakts garumā" - šonakt bija gandrīz līdzīgi. pilna soma ar kafiju līdzi.

(Reply to this)

Kaut ko neesi pēdējā laikā citādāku ēdusi? Nu, tipa, vairāk citrusaugļu, vai tamlīdzīgi? Zāļu mijiedarbības ar pārtiku ir diezgan populāra štelle, gadās, ka tādēļ nestrādā, kā nākas.

(Reply to this) (Thread)

Viss ir kā parasti. Bail no vakara kas neizbēgami tuvojas jau atkal...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nāc gulēt pie manis ;)

(Reply to this) (Parent)

mana čekliste "vai es izdarīju visu kā pēc grāmatas" ir aptuveni šāda:
- vai pēdējo stundu/divas stundas pirms iešanas gulēt neesmu skatījusies datorā vai telefonā,
- vai pirms apgulšanās dažas minūtes ir pasēdēts gultā/krēslā pustumsā
- vai pirms apgulšanās kādu laiku ir domāts vai darīts kaut kas, kas ir pilnīgi attālināts steidzīgi stresaini darāmiem rītdienas darbiem
- vai pirms apgulšanās ir izvēdināta istaba
- vai šodien ir kaut cik kājām pastaigāts/paskriets ārā svaigā gaisā
- vai ir nogalināti jebkādi subjekti, kas ir potenciālu trokšņu vai naida avoti

Lielākoties daļēja čekliste man nodrošina iemigšanu, bet dažreiz vienīgs faktors visu sabojā.
Priekšpēdējais, ja pildīts ar uzviju, mēdz atsvērt visas citas nepilnības.

(Reply to this)

Zaratustram ieslavēja kādu gudro, kas labi mākot runāt par miegu un tikumību: viņš tiekot par to lieliski godināts un apbalvots, un visi jaunekļi sēžot viņa kanceles priekšā. Zaratustra nogāja pie viņa un līdz ar visiem jaunekļiem nosēdās viņa kanceles priekšā. Un gudrais runāja tā:

“Gods un cienība miegam! Tā ir pirmā lieta! Un griezt visiem tiem ceļu, kuri slikti guļ un naktīs ir nomodā!

Cienību pret miegu sajūt pat zaglis: aizvien viņš zogas pa nakti klusītiņām. Bet nekaunīgs ir naktssargs, nekaunīgi viņš pūš savu ragu.

Tā nav nieka māksla gulēt: priekš tam vajadzīgs būt bijušam cauru dienu nomodā.

Desmit reizes par dienu tev vajaga sevi pašu pārvarēt: tas rada labu nogurumu un ir magones dvēselei.

Desmit reizes vajaga tev atkal ar sevi pašu izlīdzināties; jo pārvarai ir rūgtums, un slikti guļ, kas nav izlīdzinājies.

Desmit patiesību vajaga tev par dienu atrast: citādi tu pat nakti meklēsi pēc patiesības, un tava dvēsele paliks izsalkusi.

Desmit reizes tev vajaga par dienu smieties un jautram būt: citādi pa nakti traucēs tevi vēders, šis bēdu tēvs.

Maz ir, kas to zina: bet vajaga būt ar visiem tikumiem, lai labi gulētu. Vai es iešu dot nepatiesu liecību? Vai es iešu pārkāpt laulību?

Vai es iešu iekārot sava tuvākā kalponi? Viss tas nesader ar labu miegu.

Un pat, ja kādam ir visi tikumi, tad vajaga vēl kaut ko mācēt: mācēt šos tikumus īstā laikā nosūtīt pie miera.

Lai viņi neķīvējas savā starpā, šie rātnie skuķīši! Un tevis dēļ, tu nelaimīgais!

Miers lai būtu ar dievību un tuvāku: to prasa labs miegs. Un miers pat ar tuvāka velnu! Citādi viņš nakti staigās pie tevis apkārt.

Godā priekšniecību un esi paklausīgs pat līkai priekšniecībai! To paģēr labs miers. Ko es varu darīt, ka varai labpatīk iet ar līkām kājām?

To es uzteikšu arvien par to labāko ganu, kas savas avis vedu uz zaļām ganībām: tā tas saderas ar labu miegu.

Daudz goda es negribu, nedz lielas mantas: tas iekairina aknas. Bet nav lāga miega, kad nav labas slavas un mazumiņa mantas.

Maza sabiedrībiņa man mīļāka nekā ļauna: bet tai jāierodas un jāiet prom īstā laikā.

Ļoti patīkami ir arī man garā nabagie: viņi veicina miegu. Svētīgi ir tie, — sevišķi tad, kad allaž to dod, kas tiem nākas.

tā paiet diena tam, kas ir tikumīgs. Un kad nu pienāk nakts, tad es gan piesargos miegu aicināt! Viņš negrib, ka to aicina, šis miegs, kas ir visu tikumu kungs!

Bet es pārdomāju, ko pa dienu esmu darījis un domājis. Atgremodams pacietīgi kā govs, es sev jautāju: kādi taču bija tavi desmit pārvarējumi?

Un kādi bija tie desmit izlīdzinājumies un tās desmit patiesības un tie desmit smiekli, kuriem sirds pamielojās?

Tā apcerot un apsverot četrdesmit domas, piepeši uzbrūk man miegs, šis neaicinātais, šis visu tikumu kungs.

Miegs aizskar man acis, un tās top smagas. Miegs aizskar man muti, un tā paliek vaļā.

Patiesi, uz mīkstām zolēm viņš nāk pie manis, šis mīļākais no visiem zagļiem un nozog man manas domas: un kā muļķis es palieku stāvam, kā šī kancele.

Bet neba ilgi palieku tā stāvam: turpat esmu jau ar’ iemidzis.”

Kad Zaratustra dzirdēja gudro tā runājam, smējās viņš savā sirdī: jo viņam bija uzaususi pie tam gaisma. Un viņš runāja savā sirdī tā:

“Ģeķis ir manās acīs šis gudrais ar savām četrdesmit domām: bet man šķiet, ka gulēšanu viņš pieprot labi.

Laimīgs jau tas, kas dzīvo šī gudrā tuvumā! Tāds miegs ir lipīgs, pat caur biezu sienu viņš pielīp.

Burvība piemīt pat viņa kancelei. Un ne par velti sēdēja jaunekļi tikumības mācītāja priekšā!

Viņa gudrība skan: būt nomodā, lai varētu labi gulēt. Un patiesi, ja dzīvei nebūtu nozīmes un man vajadzētu izvēlēties nejēdzību, tad arī man šī būtu tā izvēlamākā nejēdzība.

(Reply to this)