Vasara un dūmi - "Я не вернусь"

Paldies, iznāca vakara izklaide.

"Natašas sapnis" tā ne pārāk. Uzrakstīts labi, bet emocionāli netrāpīja, jo pamatīgi trūkst psiholoģiskā izvērsuma. Daļēji tādēļ, ka nekādi dziļumi nav iespējami ņemot vērā varones biogrāfiju. Daļēji tādēļ, ka monologa forma neļauj pieslēgt mijiedarbību ar citu varoņu psiholoģiju - ir tikai pirmās personas skatījums.

Tieši tādēļ stāsts par ķīmijas skolotāju ir daudz labāks, kaut arī tur ir viena pamatīga problēma. Absolūti trūka ticamības tam, ka neviens negribēja ņemt naudu. Pēkšņi visi tādi lepni un garā cēli, naudu nevienam nevajag. Aha, un uz Marsa aug zemenes.
Bet citādi bija ļoti labs.

(Reply) (Parent) (Thread)

Jā, ir kā raksti (nenocietos tomēr un palasīju Natašas sapni arī). No tā, kas līdz šim izlasīts, "Žanna" laikam patika visvairāk, tieši ar iesaistīto mijiedarbību :) Vispār viņa raksta it kā stereotipiskas lietas, un nav viss gludi nostrādāts, bet viņā ir kāds pievilkšanās faktors.

(Reply) (Parent) (Thread)

Māksla parasti rodas nevis no tā par ko raksta (zīmē, komponē), bet gan kā to dara.
Autores pievilcība lielā mērā ir tajā, cik nepretenciozi viņa raksta (līdzīgi Dovlatovam, kurš it kā tikai apraksta ikdienu). Un, protams, šad un tad parādās dažas labi noformulētas frāzes.

(Reply) (Parent) (Thread)

Starp citu, man šķiet, ka tieši Rāga filmas šķietamā nepretenciozitāte kaitinājusi "Komersanta" recenzentu :)

(Reply) (Parent) (Thread)

Iespējams, ka mēs dažādi saprotam terminu "nepretenciozitāte". Es ar to biju domājis maksimāli piezemētus un realitātei tuvus sižeta un attēlojuma paņēmienus. Proti, nekādas tīšas izkrāsošanas, poetizācijas, šoka, utml.

Recenzente ieblist nevis pret pašu "dzīves prozu", bet pret to, ka scenāristei lāgā nav izdevies no šīs prozas uztaisīt mākslu - viņa slavē aktrises par to, ka tām izdodas ielikt scenārija materiālā dziļāku jēgu. Par šo, protams, var pastrīdēties, jo aktieru uzdevums taču ir atdzīvināt scenāriju, nevis "atspēlēt" to, kas uzrakstīts.

Dovlatovu uzskatu par etalonu precīzai un emocionāli iedarbīgai "dzīves prozai", kur izskaustas jebkādas pretenzijas uz "mākslu".

Aleksandrs Geniss to formulē šādi: "Сам Сергей, жестоко высмеивая интеллектуальный снобизм, писал предельно просто. (..) Довлатов действительно внимательно прислушивался — именно прислушивался — к происходящему вокруг него. Много раз я встречал в его рассказах фразы, выхваченные из нашего быта. Однако за этим документальным повествованием, за этим псевдокопированием речевой реальности стоял особый художественный принцип, превращающий анекдот или зарисовку в законченное литературное произведение высокой пробы." (Александр Генис - НА УРОВНЕ ПРОСТОТЫ)

(Reply) (Parent) (Thread)

Paldies! Palasīšu klasiķi :)

(Reply) (Parent)