Vasara un dūmi - "Я не вернусь"

Iespējams, ka mēs dažādi saprotam terminu "nepretenciozitāte". Es ar to biju domājis maksimāli piezemētus un realitātei tuvus sižeta un attēlojuma paņēmienus. Proti, nekādas tīšas izkrāsošanas, poetizācijas, šoka, utml.

Recenzente ieblist nevis pret pašu "dzīves prozu", bet pret to, ka scenāristei lāgā nav izdevies no šīs prozas uztaisīt mākslu - viņa slavē aktrises par to, ka tām izdodas ielikt scenārija materiālā dziļāku jēgu. Par šo, protams, var pastrīdēties, jo aktieru uzdevums taču ir atdzīvināt scenāriju, nevis "atspēlēt" to, kas uzrakstīts.

Dovlatovu uzskatu par etalonu precīzai un emocionāli iedarbīgai "dzīves prozai", kur izskaustas jebkādas pretenzijas uz "mākslu".

Aleksandrs Geniss to formulē šādi: "Сам Сергей, жестоко высмеивая интеллектуальный снобизм, писал предельно просто. (..) Довлатов действительно внимательно прислушивался — именно прислушивался — к происходящему вокруг него. Много раз я встречал в его рассказах фразы, выхваченные из нашего быта. Однако за этим документальным повествованием, за этим псевдокопированием речевой реальности стоял особый художественный принцип, превращающий анекдот или зарисовку в законченное литературное произведение высокой пробы." (Александр Генис - НА УРОВНЕ ПРОСТОТЫ)

(Reply) (Parent) (Thread)

Paldies! Palasīšu klasiķi :)

(Reply) (Parent)