| Un tās domas, tās domas.. Tās rudenīgās domas.. Tā skumīgā nostaļģija..
Vārdu daudz, pietrūkst sajūtu, kas vārdus izliktu uz papīra.. Vai tepat, ar taustiņiem saspaidītu.. Nē, sajūtu pārāk daudz!
Kaut kur mana vientulība tepat vēl pie auss, čukst vārdus par viņu.. Bezcerīgi.. Bezjēdzīgi.. Muļķīgi.. Garie rudens vakari manā istabā kā melns karogs, kas klusībā triumfē.. Klusībā izziņo par kapitulāciju.. Klusums.. Nav pat vārdu.. Cik nejēdzīgi.. |