Stulbākais, ka ik pa laikam pieķeru sevi pie domas - kur kas svarīgākais stāv, kur somas, dokumenti, kur nauda, kur zelts, kas būtu 'ja nu kas gadījumā' jāķer un jāgrābj. Neciešami dzirdēt lidmašīnas vai helikopterus lidināmies.
Vai tas jau ir asinīs pēc tik ilgu gadu tuvības ar krievu? Tāds tramīgums. Un bailes.

Un vēl domāju, ok, es saprastu tādu ārdīšanos no krieva puses, ja tam būtu reāls labums pašam krievam. Bet tas laikam kārtējoreiz ir mērīšanās ar krāniņiem, kura valsts krutāka. Līdzīgi, kā pagājušajā gadsimtā taisīja sacensības, kurš pirmais aizlidos uz Mēnesi.
Un tas nekas, ka šī ārdīšanās un sacensības paņem tūkstošu dzīvības.

Un tad man vienkārši sāk šķist, ka - jo varenāka, lielāka valsts, jo tās vadonim jābūt debilākam, kurš neprot mīlēt, neprot just, kurš nezina, kas ir sirdsapziņa, grēks, kas ir ģimene, bērni, vecāki, kaut kāds nejūtīgs un nejutīgs robots, ieprogrammēts, kas iet pāri līķiem, ka tik dabūtu klāt vēl pāris hektārus zemes un vēl pāris tūkstošus trūcīgo zemnieku savā valdījumā. Nu, tīri tā, lai būtu. Vergi.