(būšot grāmata? :] )

UPD: vakar dienasgrāmatā ierakstīts viens vārds.. Vientulība..



TAVU KREKLU LOKU…

Tavu kreklu loku. Otrs – vēl vientulīgi pland manā skapī. Manos plauktos vēl Tevis atstātie putekļi. Bail slaucīt. Es saku, lai paliek. Bail pazaudēt. Tavu smaržu saudzēju. Logus un durvis neveru. Lai paliek.
Lai paliek brīdis, kad aizgāji.



PIESKARIES

Pieskaries. Kā tikai Tu to māki. Vēl tik vienu reizi.
Sajūti manu elpu. Un dāvā man savējo.
Neaizej tik nemanāmi.
Atstāj kaut klusumu. Kaut soļus aizejošos atstāj.
Vēl pēdējo reizi sakļauj manu roku savējās. Lai paliek siltuma atblāzma no tā.
Neaizej tik vienaldzīgi.
Man nebūs pēc, ko atminēties. Bet atmiņas vajag. Es tās krāju. Lai varētu nopūsties. Un noraudzīties aizvērtajās durvīs. Lai varētu sadzirdēt Tavus neesošos sirdspukstus. Lai iedomātus skatienus katru rītu un vakaru blakus sajustu.
Lai būtu, par ko noskumt. Pieskaries.



UZ KURU PUSI

Rit lāses. Lēni, it kā nogaidot. It kā izbaudot. Rit purpura lāses pāri sirdspukstiem. It kā apmīļojot. It kā žēlojot. It kā tām nebūtu vienalga.
Bet es jau zinu, ka tā nav. Tas ir atkal – manas ilgošanās, kas ietiecas vakardienas sapņos. Izsapņotos un nepiepildītos. Krustām šķērsām izbaudītos un pusvārdā apklusušos.
Nav vairs jautājuma – kāpēc. Ir vien klusums, kurā atbalsojas lēni sirdspuksti, pāri kuriem rit mana dzīve. Pat nav sevis žēl. Pat nav spēka ieraudzīt. Vien noguris skatiens, kas iesprūdis starp atmiņām. Tās cieši satvērušas mani aiz rokas un velk arvien dziļāk. Nav spēka ne iet, ne apstāties. Jo sirdspuksti neapklust. Jo tik lielas manas ilgošanās. Jo gribas tālāk.
Tikai – uz kuru pusi..