Secinājumi (un ne jau pirmo reizi..). Vairums aizstāv mazos, nevarīgos vīrietīšus, vājo dzimumu, kuriem krīzes (vai katru gadu desmitu), ko kompensēt ar jaunām un jaunām sievām un sievietēm, un tik daudz problēmu dzīves laikā jāpārcieš.. Un tad viņiem, nabadziņiem, jaremdē bēda pudelē, jo neviens jau viņus nesaprot..
Man žēl. Ka mēs neprasām no vīriešiem sevis cienīgu attieksmi, izturēšanos un izpratni, bet kā ēnas slīdam pa maršrutu virtuve <-> guļamistaba, aizmirstot, ka pašas esam Cilvēki ar tādām pašām (ja ne vēl lielākām) iespējām, tiesībām, ar daudz lielāku garīgo un intelektuālo potenciālu.
Man žēl, ka joprojām netiek pilnvērtīgi novērtēts sievietes spējas un viņas dzīves sūtība, viņas loma.
Sievietes it kā ir gudras. Jau pirms 100 gadiem tika paredzēts sieviešu laikmets. Bet bieži vien mēs pašas par to aizmirstam un aizmirstam par to atgādināt saviem vīriešiem.
Ir bezcerīgi mani mēģināt pārliecināt par ko citu - pie tāda secinājuma nenonāk vienas dienas vai viena gada laikā.