Viņu es tiešām neapskaužu.. Kaimiņos dzīvo kāda sieviete, izskatās, ka pāri 30. Viņai apmēram pirms mēneša piedzima otrs bērns. Viss jau būtu, kā parasti, tikai ir tāda lieta, ka viņas pirmajam puisītim ir tikko pāri gadiņam, viņš tikai pirms laika sācis pats savām kājiņām stabili staigāt.
Šitik maza laika starpība starp mazajiem!!! Nabaga viņas organisms..
Sanāk, ka otrreiz stāvoklī palikusi, kad pirmajam +/- pusgads.

Nopirkuši dvīņu ratus, kur lielākais priekšā sēž, bet mazais aiz tā čuč. Mazajā auto divi bērnu sēdeklīši..
Mājās divi dupši, kam pamperi jāmaina, divas mutes, kam ņamma jādod, divas gultiņas, dubulti veļas kalni, atkal negulētas naktis, atkal viss no jauna..
Visu šo laiku pie viņas dzīvo arī māsa, palīdz. Citādi jau tiešām traks var palikt.. Kad jaunā mamma iet laukā, bieži dzirdu viņas pacelto balss toni. Nervi..

Traki. Tiešām neapskaužu.
Kaut ir bijis, kad noskatos uz viņiem un asaras sariešas. Tādas laimes un prieka..