To, kāpēc Dying Bride, es reiz raxtīju šeit.. Tas nav nejauši..

Ja godīgi, neatradu, kurā vietā tas nobēdzināts. ;))

A ja es atzīšos, ka angļu valodā esmu cirvis? :)))))

neticēšu.. :)
doma tāda - ka neesmu līgava tam īstajam. tādēļ mirstošā.
vispār ņemc no grupas ar nosauk. My Dying Bride. Sākumā patika, kā skan tas vārdu salikums, tad jau pieradu.. Un tad jau radās arī skaidrojums iz dzīves..

Lai dievs nedo'!... klausies, a Tu riktīgi zini, ka ne ar īsto precies?

nē, nu tā jau akurāt nau :)
ai, garšs stāsts! nelaimīgas mīlestības, kuras nevar aizmirst un salauztās sirdis.. neinteresanti, karoč :)
turklāt man kā dzejniecei, kas parasti raksta baigās skumjas, piestāv tāds tēls.. :)

Skumjas... ja tās ir gaišas skumjas, nav iebildumu.

skumjas par aizgājušo, zudušo, par neizteikto, nepateikto, nenotikušo..
skumjas pēc Kāda..

Normāli... man jau šķiet, ka tā ir veltīga laika nosišana, pats tādam periodam esmu cauri izgājis. Bet toreiz es sapratu vienu banālu patiesību - mirušajiem jāaprok savi mirušie. Dzīve turpinās un kāda tā būs, tas 90% atkarīgs no Tevis pašas. Atmiņas ir visvērtīgākais, kas vien Tev ir, bet tāpēc jau tās nav vislaik jāpārcilā.

nu ne tā!
es, kad rakstu, tad iejūtos tajās sajūtās. citādi grūti uzrakstīt kaut ko. vajag emocijas, kādu skumju, lai varētu vārdus savirknēt..
pēc būtības nemaz neesmu skumjš cilvēks, tieši otrādi! :)

A kapēc skumjas??? Kapēc neraksti tā, lai skrien skudriņas un aiz laimes asaras acīs sariešas?

tad tas arī ir saistīts ar skumjām! :)
ja i kādreiz laiks, pameklē Delfi Esplanādē arhīvā manus darbus. Šogad gan tie ir bijuši maz, bet iepriekšējos gados ļoti bieži, gandrīz katru dienu.
Ne velti man i arī fani, turklāt džeki, kas vecāki par mani.. :)

Es gan no dzejas nekā nesaprotu, tak kaut kad paskatīšos. ;))

nu ā, ja neesi raxtošs cilvēks, tad nesapratīsi.. :)