Asnate Ziemele, "Lauku ceļotājs" prezidente. 37 gadi, puikam 6 mēneši.

"Grūtniecības laiku neatceros arī, kā dažās grāmatās raksta, "kā īpaši apgarotu periodu savā dzīvē". Jā, es biju laimīga, taču par kaut kādām īpašām izjūtām nebija laika domāt.

Sākumā, protams, bija negulētas naktis. Kad trīs četras dienas esi pavadījis gandrīz bez miega, mācas virsū izmisums - šķiet, ar to vēderiņu nekad nebūs labi. Tad saņemies, paguli pusstundu, un atkal viss ir kārtībā.

Gaidot Paulu, izlasīju daudzus ieteikumus, kā būtu jāapietas ar mazuli. Vairāki no tiem tomēr dzīvē neatbilst patiesībai. Piemēram, neesot labi dot māneklīti. Mēs tā arī mēģinājām, taču secinājām, ka bērns tāpat kaut ko zīž - paladziņu, īkšķi, tad jau labāk lai sūkā "sosīti".
Daudz raksta par mātes un bērna īpašo saiti, kas rodas, ēdinot mazuli no krūts. Lai arī pati Paulu ēdninu no krūts, mana pārliecība - ja mamma ir kopā ar mazuli, tad saikne veidojas neatkarīgi no tā, vai bērns ēd no pudelītes vai no krūts.

Ar bērniņa atnākšanu visas izjūtas kļuva desmitkārt spilgtākas. It kā iepriekš pasauli būtu skatījusi ar pasteļkrāsām, bet tagad tās kļuvušas spilgtas. Bērns sniedza tādu laimes izjūtu, ka iepriekš neaptvēru - tāda vispār iespējama. Arī saikne ar mammu kļuvusi daudz stiprāka. Vienmēr viņu esmu mīlējusi, man ir bijusi brīnišķīga bērnība un ģimene. Taču, kad tev pašam piedzimst bērns, tu it kā no jauna saproti mammas vērtību."