Ir Ziemassvētku nakts. Balta kā milti vai sāls, vai mana kaķa kažociņš. Miers kā kapos. Cik dīvaini svētki, es domāju. Klusums. Aiz loga sniegpārslas slīd viena aiz otras tik vienmērīgi kā manas dzīves dienas, es domāju. Tās klāj vienu sniega segu uz otras, it kā vēl nepietiktu. Vakar tikko varēju aizbrist līdz tirgum, lai nopirktu eglīti. Bet laikam nepietiek. Es skatos caur loga rūti, un mani pārņem ilgas. Tās apskauj manus plecus tik saudzīgi, ka es labprāt iedomājos, ka tās ir tavas rokas. Vai mīlestībai ir rokas? Svece šūpojas vienā ritmā ar maniem paātrinātajiem sirdspukstiem. Arvien ātrāk. Lēnām pārklājas pēdas sniegā. Jā, vairs nevaru saskatīt. Aizejošās, liktenīgās, vienīgās pēdas. Tavējās. Aizveru acis un redzu tavas. Atveru – un neredzu vairs neko, ko vēlētos redzēt. Tomēr jādzīvo. Šī ir klusā nakts. Domas vieglas un smagas reizē, tas atkarīgs no tā, par ko domā. Es nedomāju, es atceros. Alkatīgi tveru tikko pagaisušos mirkļus kā skopulis pakritušo monētu. Atkal aizveru acis un cenšos saklausīt to, kā krīt sniegs...

***
Redzu tavu svešādo skatienu. Tavas lūpas kaut ko saka, bet es neko nedzirdu. Negribu dzirdēt. Jo ir Ziemassvētki. Laimīgā diena, kuru tā gaidīju. Atsevišķās frāzes par likteni, neiespējamību, laiku ieduras manī tikpat vienaldzīgi kā šujmašīnas adata audumā. Tava apātiskā rokas kustība sakārto krekla apkaklīti, kura apžņaugusies ap kaklu kā pitons. Es atveru logu, lai būtu vieglāk elpot. Tu atraisi kaklasaiti. Pār mums nolaižas klusums, tagad snieg arī šeit, istabā, viena kārta uz otras. Klusumu iztraucē mūsu skatiens un tik pat strauji to atkal atjauno. Žēl tevis. Vairāk tomēr sevis pašas. Ziemassvētki. Tava dāvana neatvērta vēl stāv uz galda. Tu pats – apmulsis par tikko pateikto. Atpakaļceļa nav. Nav arī turpinājuma. Vai tu gribēji man to pateikt? Bet ir taču diena, kad dzimis Pestītājs. Atpestī mani, es domāju. No kā? Nezinu. Varbūt no sāpīgām nojautām, varbūt no tevis vai sevis, varbūt, varbūt... Telpā starp tevi un mani ir haoss. Pār mūsu galvām vairs nelidinās eņģeļi. Eglītē dziest sveces. Mēs stāvam viens otram pretī tik liktenīgi. Es saprotu, es visu saprotu. Un tieši šodien, kad ir mīlestības katarse, tu no tās atsakies. Tu saki, viss, pietiek. Jā, es saku, ej. Un tu ej. Aizslīdi prom tikpat vienmuļi kā vilciens gar māju. Durvis cieši aizveras no ārpuses. Bez skaņas tavi soļi uz ielas. Es neskatos, lai neredzētu aizejošo. Sniega vērpetes sajauksies tavos matos un samudžinās domas, un sasaldēs sirdi vēl vairāk. Vai tādi ir svētki? Atceros par dāvanu. Roka paceļas pār to tik nedroši kā putns, kas pirmoreiz devies lidojumā. Šaubas. Protams, es to atvēršu, tikai rokas neklausa. Pulkstenis zvana vienpadsmito stundu, kamēr pirksti mudžina vaļā lentes mezglu. Nodziest pēdējā svece. Tumsa. Klusums. Tikai tagad sajūtu, ka istabā ir auksts. Logs joprojām līdz galam atvērts. Esmu viena ar sevi. Tomēr īstenība triumfē. Paņemu jaunu sveci no kārbas un aizdedzinu. Tava dāvana tik vientuļa. Noņemu papīru. Kā zibens šautra cauri ķermenim izskrien doma. Kāda? Neatceros. Jūtu tikai auksto metāla rāmi rokā. Uz fotogrāfijas, vienīgās, kur abi vēl esam kopā, norit asara. Nežēlīgi. Nejauši tā izslīd no rokas, un es dzirdu, kā plīst stikls. Cik briesmīgi. Skatiens sastindzis, acis lūkojas vienā punktā, lejā, pie kājām, kur saplēsta guļ vientuļā dāvana – ierāmēti divi vientuļi cilvēki. Tik vientuļi ierāmēti. Un tagad vēl saplēsti. Šķērsām saplēstā stikla švīka. Pārsvītrojums. Manas acis pauž šausmas, es jūtu. Tās ir beigas, domāju.

***
Vēl joprojām krīt sniegpārslas. Istabā deg svece, un pulkstenis, pabeidzis sist divpadsmito stundu, var atkal iegrimt transā. Cik skumji. Apsnigušie koki kā iebalzamētas statujas, tukša un vientulīga iela. Nevienas dzīvas dvēseles. Tā Ziemassvētki dzemdē manas skumjas. Mans augums trīc elsās. Ir grūti, ja pat zvaigzne nenokrīt no debesīm. Neko vairs nejūtu, neko nezinu, nemāku. Tikai tevi mīlu. Jā, tā ir. Diemžēl tā gadījās. Arī tumšo tēlu, kas tik spocīgi kustas arvien tuvāk, neredzu. Manas acis raud...
Ieilgušajā klusumā ieplūst klusināta dziesma par kluso, svēto nakti. Ir pārāk tumšs, lai redzētu pašu dziedātāju. Bet tas arī nav vajadzīgs. Kā spožākā Betlemes zvaigzne iemirdzas debesīs ierakstītais vārds. Ar vieglu kustību noraušu asaras un visu vakardienu. Jau pēc mirkļa esmu laukā, blakus tev. Tad jau tavu roku līkločos, lai klausītos vārdos par piedošanu un sirdspukstu melodijās. Mūsu kājas stieg arvien dziļāk sniegā. Es – tavās acīs. Tās, daudz spožākas par sveču liesmām, sniedz nepārprotamu atbildi uz manu mēmo «kāpēc». Tā vēl ilgi stāvam – divi, apskāvušies vienā. Jūtu, kā saprāts pārkāpj robežu.
Tu saki, tā nevar, cerības nedrīkst nogalināt. Ir Ziemassvētki, kad nav lielākas vērtības par šo – un pasaulē kļūst par vienu skūpstu vairāk. Paldies Dievam ir Ziemassvētki, es domāju. Un, palūkojoties augšup, redzu krītošo zvaigzni, kuras apgaismojumā stāvam mēs, divi atradušies Dieva bērni.

«Lai miers virs zemes
un cilvēkiem labs prāts...»

(26.11.-8.12.1997.)