Ja godīgi, nedaudz žēl, ka TAS posms pagājis. Tāda kā nostaļģija? :)
Pietrūkst manu dakterīšu, kas visam tik ļoti dzīvoja līdzi, pietrūkst "nevaru to, nevaru šito", "gribu to, gribu šito", rūpes no apkārtējiem..
Nu jā, bet tagad sācies pavisam cits dzīves posms, pilns atbildības, rūpju un, jā, protams, - arī gandarījuma un prieka! :) Nedaudz piezemēts, varbūt ārpus šīs vietas un laika, prom no kņadas un pasaulīgā..
Būvējam jaunu pasauli.