"Es kaut kad diagnosticēju bērnus, kas dzimuši ūdenī. Un ievēroju pārsteidzošu ainu, daudziem bija vērojama koncentrācija uz dzīves pamatiem un ievērojama dzimtas degradācijas līnija. Es nespēju saprast, kas par lietu, pēc tam sapratu. Dzemdības ir kolosāls mīlestības un enerģijas uzliesmojums, vienlaikus arī koncentrācija uz dzīvi un tās turpinājumu. Ja dzemdības ir sāpīgas, tad vajag pārvarēt sāpes un koncentrēties uz mīlestību.
Dzemdības ir ļoti sāpīgas gadījumā, kad sieviete ir pārlieku pieķērusies dzīvei un tās turpinājumam, stipras greizsirdības momenti, naids uz vīriešiem, tas viss rada sāpīgas mēnešreizes un pašas dzemdības. Ja sāpes noņem, tad blokādes nebūs, pastiprināsies koncentrācija uz dzīvi, vēlmēm; bērns var slimot, nomirt, vai dzimta var beigties.
Kad es to ieraudzīju, sapratu, kāpēc Bībelē teikts, ka dzemdēt būs mokās.
Kas ir pirmējais grēks? Tā ir novēršanās no Dieva dzīves turpināšanas vārdā, pašas dzīves, seksa, bērnu dēļ. Grēks nav bērna dzemdēšana, bet grēks ir tajā, ka mēs novēršamies no mīlestības uz Dievu mūsu vēlmju, dzīves dēļ, dzīvi stādām augstāk par mīlestību uz Dievu, ja šis process notiek, dzemdības kļūst sāpīgas. Tāpēc, lai nejustu sāpes, tās vajag novākt nevis ar anestēzijas palīdzību vai kādā citā viltīgā ceļā, bet gan mīlestību uz Dievu stādot augstāk par dzīvi un vēlmēm, tad dzemdību laikā sāpju nebūs un bērns būs vesels."

"No vienas puses mīlestība, labsirdība, pozitīvas emocijas, bet no otras puses - nāvīga stresa situācija. Tādos gadījumos koncentrācija uz mīlestību attīra daudz intensīvāk. Un, ja māte dzemdībās izjūt mīlestību un baudu, sāpes, ko viņa jūt, vienlaicīgi sniedz bērnam strauju attīrīšanos. Un otrādi -, ja pirms dzemdībām mātes galvenās emocijas bijušas aizvainojums, greizsirdība un pazemojums, tad stresa galvenā emocija var būt negatīva un uz daudziem gadiem sagraut bērna veselību un likteni."