Jā, un vēl vakar gāju gar savu veco skolu. No atvērtajiem logiem skanēja klavierskaņas. Vienu brīdi likās, ka mans šedevrs - Rahmaņinova 2. klavierkoncerts. Atmiņā uzausa, kāds tas bija triumfs.. Un turpat netālu ieraudzīju horeogrāfijas pasniedzēju, kas savā laikā visām varēm pūlējās mani pierunāt iestāties pie viņiem. Ha, kas es būtu par balerīnu, gandrīz 180cm! :D
Tāda, pavisam apreibusi kļuvu.. Atmiņās nedaudz ieslīgu, pa virsu vēl nolija ceriņu un ievu smarža..
Un pat ne domas grauda par neatgriezeniskumu, par to, ka laiks nepielūdzami iet uz priekšu un nekas vairs nebūs, kā vakar..