Dzirdēju interviju ar krievu žurnālisti, kas dzīvo Parīzē. Un viņa tieši to teica, ka tur ir šī sajūta cilvēkos, ka viņi var ietekmēt savu dzīvi.
Man draudzene arī dzīvo Francijā un arī saka, ka tur par katru nieku šie streiko un panāk un panāk savu. Protams, liela nozīme ir arodbiedrībām! Bet padomā, viņi jau nemaz nedzīvo slikti! Algas un pabalsti lieli, soc.pakalpojumi, medicīnas sistēm - tomēr nevar salīdzināt, kā mums te iet.. Un vienalga viņi cīnās par savām tiesībām un savu labumu. Jo zina, ka ir tie līdzekļi, ka ir tā nauda, ka ir arī, kas viņiem pienākas.
Man bieži mūsu valsts liktenis izskatās bezcerīgs. Arī visa tā korupcija, tik daudz ierēdņu un lielā daļa ielikti kā savējie.. Nez, kam jānotiek, kādai milzīgai dabas katastrofai varbūt? Noskalotu visus Jūrmalas īpašumus, būtu kāda smaga krīze, varbūt tad..

Hmm... Es tomēr negribētu neko tādu piedzīvot. Šāda krīze jau vissmagāk skartu tieši parastos cilvēkus. Tāpēc ceru uz valsts normālu attīstību un uzplaukumu, par spīti visām negācijām, un uz taisnības uzvaru bez kādiem politiskiem satricinājumiem, kas varētu apdraudēt valsts pastāvēšanu.

Bet neliekas, ka tas varētu kādreiz notikt bez satricinājumiem.. Pārāk bezkaunīgi un bez jebkādas sirdsapziņas jau tagad viss notiek.

Iespējams. Ko nezinu, to nezinu, jo pareģotāja spējas man nepiemīt. Dzīvosim, redzēsim.

Tā gan..