Pietiek uzvilkt svārkus, kā vīrieši jau skatās. Un tieši tie, kas man patīk.. Tie gara auguma, plecīgie.. ;))) Par pārējiem nezinu, neskatos.. :P
Darba pārunas bija ok, es patiku. Citādi jau nevarēja būt.. Tagad nākamais jāizlemj darbadevējam, vai es viņu interesēju. Jeb citi pretendenti būs labāki. Liels pluss, ka darbs kā tāds man patiktu un atrodas pavisam netālu no mājām! 15 min. ar kājiņām un ir klāt.. Redzēs.. Mīnuss tāds, ka uzņēmums ir privāts, un tur jau nevar zināt, cik ilgi un kā būs un pastāvēs. Tādā ziņā valsts iestādē ir drošāk.. Gaidīšu zvanu.
Gribētos nomainīt darba vidi, ko vairāk mēģināt sasniegt. Gribētos vīriešu kolektīvā.. Man vēl nav pensijas vecums, kad zem galda jālien. Savas garās kājas un slaido augumu gribas ikdienā parādīt ne tikai 4ām sienām un datoram, bet arī acīm, kas to spētu novērtēt.. ;))) Nez, kāpēc uz tiem vīriešiem velk.. :P
Rudenī manī kas pamostas.. ;)

Nu kur viens cilvēks manī var tādu nepatiku izraisīt, pašai jābrīnas.. Mēs nerezonējam :P Turpinājums sekos kaut kad vēlāk..
Neesmu takš izstāstījusi, kā viņa pirms kāzām, kāzās un pēc tam uzvedās.. Vispār, nav ko teikt.. Tas, ka cilvēkam ir [vīra]mātes statuss, nenozīmē, ka viņam viss ir atļauts! Tāpat arī man - tas, ka esmu sieva, nenozīmē, ka vīram uz galvas kāpšu un uz ausīm likšu staigāt.. Drīzāk otrādi - tā ir vēl lielāka atbildība. Nevis visatļautība..

Un tās domas, tās domas.. Tās rudenīgās domas.. Tā skumīgā nostaļģija..
Vārdu daudz, pietrūkst sajūtu, kas vārdus izliktu uz papīra.. Vai tepat, ar taustiņiem saspaidītu.. Nē, sajūtu pārāk daudz!
Kaut kur mana vientulība tepat vēl pie auss, čukst vārdus par viņu.. Bezcerīgi.. Bezjēdzīgi.. Muļķīgi.. Garie rudens vakari manā istabā kā melns karogs, kas klusībā triumfē.. Klusībā izziņo par kapitulāciju.. Klusums.. Nav pat vārdu.. Cik nejēdzīgi..