Biju pusdienās ar priekšnieku ;) Izdzērām arī pa glāzei.. ;) Papļāpājām par darba un privātām lietām..
No vienas puses tāds tramīgums palicis - a ko padomās, ja kāds ieraudzīs ar svešu vīrieti kopā.. Bet no otras puses - apziņa, ka gredzens pirkstā un ko tad es tāaadu daru! ;))) Apziņa, ka nav vairs iespējamas nekādas krasas pārmaiņas.
Sievietei vajadzīga stabilitāte un drošības sajūta, mugurkaula sajūta. Un vīrietis paliek arī atbildīgāks, uzmanīgāks. Nekas nenotiek uzspiesti, bet pats no sevis - kaut kāds klikšķis pēc "jā"vārda tomēr ir. Nesaprotu tos, kas saka, ka nekas nemainās. Protams, otra galva vai trešā roka neizaug, bet iekšēji kaut kas notiek. Varbūt tie, kuriem jau kopīgi bērni un kopā 5 vai vairāk gadi nodzīvoti neizjūt nekādas pārmaiņas.
Bet es izjutu ( . . . )