Auksti, auksti, slikti, ausis sāp un mugura niez, gribu to un šito. Ak, jā.. :P Cik tas viss ir svarīgs..
Nejauši uzgāju šo -->
http://vip.latnet.lv/LPRA/silamikels/silamikelis.htm Diez, kā bija tiem, kurus vienos naktskreklos iekrāmēja ar ieročiem pie deniņiem vagonos un aizveda uz Sibīriju.
Un kā tie Sibīrijā palikušie tagad ir vajadzīgi viņu un viņu vecāku dzimtenē.. Nožēlojami. Uz mirkli mēģināju iedomāties, kā justos es - kādā naktī no gultas izdzīta, svešu cilvēku piebāztā lopu vagonā cauri visai krievijai aizvesta uz svešu sādžu tāda kā stāvi.. Un pēc ntajiem gadiem, kad dzimtene ieguvusi brīvību, tu esi nekas. Nevienam nevajadzīgs likteņa bārenis.. Un lielais varenais putins tikai turpina tēlot aizvainoto onkuli un bargi krata ar pirkstu, kad vaira cenšas ko pačukstēt par izdarītajām netaisnibām pret mazajām tautām.
Nē, par politiku negribu. Tā bieži atgādina pērkamu sievieti.
Bet tikai par latviešiem, par to likteni.. Grūtu likteni.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tagad man pa riktīgo žēl, ka opapa stāstījums nav ticis kaut kādā veidā iedokumentēts... atceros vien framgmentus
ka pieaudzis vīrietis - ap 1,80 sver 35 kilogramus
ka kaut kādā tur pārvešanas reizē no vienas apcietinājuma vietas uz otru tik no kādas aktīvas paziņas bļāviena "Kārli, dēls!" uzzinājis, ka sieva dzemdējusi puiku.
ka savu dēlu (manu tēvu) pirmoreiz ieraudzīja tik, kad puikam jau 5 gadi bija - kad "lielais onka" pedāļus atstiepa, piespriestā 25 gadu trimda tika priekšlaicīgi pārtrauka, tad arī atgriezās..
ka viņam kā brigadierim mazliet tur bijis vieglāk ar to dzīvošanu