Rudenīgi nabadzīgie koki man atgādināja otas, iemērktas neizteiksmīgās, blāvās krāsās, kuras nevar vēl līdz galam nomazgāt. Tādi pūkaini un nepabeigti, līdz galam vēl neizģērbtas zaru slotas.
Kapsvētkos izbaudīju, cik skaisti nelielā kapsētā izskatās simtiem svecīšu liesmiņu, saulei rietot aiz kapličas un vēlāk pašā pievakarē, kad apkārt viss tumšs, tikai visur apkārt gaismiņas. Kluss un stindzinošs skaistums. Kaut kas ārpus vietas un laika.
Pie Velnezera tagad viss sakopts, Valsts meži dabūjuši piķi no Eiropas, tikai vai tās koka konstrukcijas nebojātas tur nostāvēs ilgāk par vienu sezonu?.. Ezers īpatnējs - gan pēc formas, gan pēc ūdens sastāva un īpašībām. Tā apkārtnē neviens nedzīvo. Visādas leģendas par un ap to. Te vairāk info un bildes:
http://www.ezeri.lv/db/ShowRecords?id=1853