*Prison Break krievu valodā is da best!!!
*Teksti ir vnk labie!!! Piemēram

-bļā... - [nu tieši tā kā parasti latvieši saka... :D ] šo filmu laikam necenzē!!! :D

-Telefons uz kuru jūs zvanāt ir vai nu izslēgts, vai atrodas ārpus uztveršanas zonas!!! - [doh, kapēc krievu tulkojumā ir šāds teksts??? ] :D Stulbie krievi... :D :D :D

-Un pats pēdējais teksts... mmm... - Zaknjis Tupaja šļuha!!! - vai nav mīlīgi... :D (rofl) Es ilgi smiešos... :D

*Sapratu, ka ienīstu Tevi... [piedod]

*Tu idzēsi mani, es nobloķēju Tevi, kā saka - Dots devējam atdodas!!!

*Nekad nesaki cilvēkam, ka Tu viņu mīli, ja nemaz nedomā ar viņu būt kopā!!! Lai arī cik dzēris un lai arī cik ļoti tā būtu patiesība!!!

*Neaizmirsti, ka Tu vari zaudēt uz visiem laikiem... Un padomā vēl ko...



*Ienīstu liekuļus!! Doh! [labi, vari kko nepateikt, bet ne jau izlikties]

*ienīstu ģeogrāfiju
*sevi
*visu

*trīs ali pa dienu... Doh!! Un jēga ta kāda?!
*es drīkstu izdzēst pāris nr no telefona?!
*jau 3 gadus vismaz braukāju mājās ar autobusu, un vienmēr guļu, bet tieši šodien vajadzēja nogulēt manu pieturu...
*neliela pastaiga [nedaudz garāka, nekā bija plānota]... bet nāca tikai par labu...
*daudz izdomātas domas... makten daudz...
*stulbā stresa dēļ esmu apēdusi un izdzērusi tik daudz, ka tagad kādu nedēļu varēšu neēst!!!

*Mmm... kad beidzot pēc 1,5 stundu gājiena biju mājās mani izsūtīja laukā uz dārzu... Mmm... nu ne jau kko darīt, bet aiziet zemenēs!!! Pirmās zemenes šogad!!! Un dabīgas, ne no polijas, dabīgas un saldos, tiko no dārza... mmm... apburoši...

*man takš vienmēr ir pēdējais vārds, noteicošais... Tad, kā jau teicu, Nē!!!

*dop... Man atkal panesās doma aizbēkt!!! Bet tagad tā nemanot... tū tū... [tb. atā atā... ] bet nez... diez vai izdosies...

*Whata eF

Ja es varētu saritināt visas savas asaras pērlēs, es varētu apkarināt visas pasaules sievietes un vismaz pusi vīriešu...

Vnk nožēlojami!!!

Es esmu kā nekam nevajadzīgs tauriņš, kas tik tiešām dzīvo, kas lido un nekur neapstājas, bet te pēkšņi, priekšā parādās stikla siena un es ar milzīgu sitienu ielidoju tajā, ta kā tāda lupata izlīmējos pa visu sienu - bezspēcīgi. Bet es tomēr ceļos un turpinu lidojumu tālāk, līdz kāds mani noķer rokās, apskata, apjūsmo, un kā nekam nevajadzīgu lietu aizmet prom. Es lidoju tālāk, bet saprotu, ka esmu nekam nevajadzīgs stulbs taurenis, es nolaižos uz kāda koka zara, un vnk pieveru acis, nobirdinot pāris asaru pērles, ar cerību, ka nekad tās vairs neatvēršu, un brīdī, kad veru acis vaļā, lai atkal turpinātu savu iesākto ceļu, ķirzaka nemaz nekautrējoties aprij, ieskaujot mani savās skavās, ķirzaka, kas jau labu brīdi bija mani vērojusi ar savu kāro aci. Viņa mani norija kā tādu ikdienišķu uzkodu... Tātad es neesmu nekam nevajadzīgs tauriņš, es esmu vnk uzkoda!!!

Beigu beigās vakars izvērsās patiesi jauks... ^_^ njā... pasēdēju pie sīkā... jau bija jautri... Tad uzzvanīja Artūrs, kas bija tikko atbraucis no anglijas un teicās, lai čāpojot pie šiem, ka tur ir gandrīz visi - Bālais, Matainis, Kalējs utml... :)) Jī hā!!! Tas būtu makten jautri!! Nju ko, pēc kāda laiciņa arī čāpoju... Tik mīļi mani sen neviens nebija apskāvis... Viņš mani saspieda cieši cieši un visu laiku grieza... un nelaida vaļā... so damd sweet redzēšanās... Visi draugi viņu nebija redzējuši 4 mēnešus... es makten vairāk... kopš manas dzimenes... damd ilgi... Pie viņa gāja jautri... iepļāpājām... palidojām... ^_^ Vienīgais gulēt mašīnā bija kā bija... Bet vietas tur ir daudz... c(=

Nākamajā dienā angļu val uzrakstīju kd. un tad uz darbu... Vēlāk uz mājām, nevis uz dzīvokli, kur man ir visas mantas, bet uz mājām, jo dažs labs bija aizmirsis man atslēgas atdod... Doh... :D bet bij oki... Un tad vakarā atkal pie viņiem... Tagad bijām tikai 5cilvēki... daudz iepļāpājām... Un beigās atkal palikām tikai mēs divi skatoties TV... runājām un viņš vnk aizmiga... patīkami noskatīties, kā Tev blakām kāds vnk aizmieg... ^_^ Devos ap 4triem mājās... Sen nebija iets pa Nākotni tādā tumsā... [man tīk!! ]

Šodiena ar laikam būs tīri laba diena... Cerams!!! ^_^

Skriešana, skriešana un vēlreiz skriešana... Tas bija ātrs ceļš līdz stacijai, bet es tomēr paspēju, pat biļeti nopirkt...

Jauka kompānija vilcienā... Piedod Lauma, ka pametu Tevi vienu... Kaut maz vārdu.... tomēr iekšēji savdabīgi... varbūt nekas... bet varbūt... Varbūt labi draugi... kādreiz... pēc gadiem desmit... pēc labiem festiem... vai kā tāda... hmmm... interesanti... Ko tad Jūs aiz tās sienas runājāt??? Hmm... un man pat neiešāvās doma klausīties... Damd...

Kā muša staigāt pakaļ... Bet patiesi ideāli!!! Man tiešām patikās!!! Un otrdien atkārtojas!!! ^_^ Man patiesi patīk!!! Jauna - ideāla pieredze!!! Tas ir tā vērts!!

Gaidāmais vakars - hmmm... pirms 4st uzzināju, ka mansm Sīkais svin dzimeni... Nu oki!!! Esmu pie viņa!!! [Alus - alus - un vēlreiz alus = jauks vakars... kaut arī pietrūksies kāds jauks sarunu biedrs... žēl... bet visu jau nevar gribēt... ]


Jauku Jums visiem vakaru!!! ^_^

Kā būtu ja būtu?!!!

Vakara sarunas pie dīķa... makten skaista bilde iznāktu... žēl, ka nebija fotoaparāta... Hmm... njā, labi, no rīta nofotogrāfēsim... No rīta - Bāc man sāp galva... man ir slikt... :D njā... par bildēšanu, laikam piemirsa....

Dīvainīgi... Nebiju domājusi, ka man ar kādiem cilvēkiem ir tik daudz kopīga.... pareizāk sakot tieši ar tiem... Bet man priecē, tas, ka nevis man vnk aizvērās ciet un es nosēdēju kkur viena viena pati, bet es vnk aizgāju papļāpāt ar šiem... Njā... beigās tikai ar šo!!! :D

Bet runājām daudz un dikti... Par ko? To visu kopā varētu nosaukt: Kā būtu, ja būtu?!

Shaise!!! Very big SHaise!!!

Ko es Te vispār daru? Un kapēc es to vispār daru? Vai tas ir tas, ko man vajag? Da labi!!! Man neko nevajag!!! Damd it!!!

Sec: man nepatīk, kad mūs pārtrauc, man nepatīk, ka neļauj sarunu pabeigt līdz galam!!! Bet nju... gan jau kādreiz!!!

Tik maza kripatiņa cerības
Pavīd aiz tumšajiem pakalnu mežiem
Tā iemirdzas nedaudz gaiša
Bet pazūd jau pēc neliela mirkļa.

Mazs neliels sapnītis, kas prātā virmo
Mazas nelielas cerības sirdī dus
Bet es smaidu par visu, kas man dots
Par mirkli, kas man reiz bija.

Un maigi pieskārieni ir saglabājušies man uz ķermeņa
es jūtu tos ik brīdi
Jo katrs brīdis ir atmiņu šalcs
Ko nevar atņemt neviens un nekad...

Manāms laika trūkums organismā... damd... Tās ir brīvdienas??? Hmm... brīvdienas man asociējas ar neko nedarīšanu... Ups... tādas lietas šonedēļ nav bijis... nu ja neskaita pusi no šīs dienas... brr... tā gaidīju brīvdienas... dabuju pigu... hmmm... I whatever!!! Thats life!!! And I like life... Than I like this fucking damd holidays...

Gribu vairāk laika.... vismaz 26 stundas dienaktī... vismaz... [^_^] tā nu tas ir...

Patiesi...

Es priecājos par to, kā viss ir izvērties... Tas tik tiešām ir nopietni... [vai tas mani biedē? - nop... es jūtos atvieglota... ] man priecē, ka pēc manīm skums, ka par manīm uztraucas, ka baidās lai kkas nenotiktos... bet viens teikums ir tas, kas man lika smaidīt no visas sirds... "Nu davaj paņemiet MANU meitenei... " :* [tas bija jauki teikts...]

Bet neuzdrošinies mani mānīt, man melot... jo tad Tu zaudēsi ne tikai meiteni, vai vnk draugu, bet arī cilvēku, kam uzticēties, cilvēku ar ko var parunāties... [jo es netaisos paciest melus un krāpšanu... (tas neattiecas, uz to, ja Tu piem. pasaki, ka Tev garšo šokolāde, bet patiesībā nē...) tad es vnk pagriezīšos un aiziešu... lai cik sāpīgi, tas varētu būt...]

Priecājies par mirkli, kas Tev dots... Neskumsti un nebēdā, ja kkas nenotiek tā, kā vajadzētu... Tāda ir dzīve, a ko darīt... [nākamreiz paņemsi aclēgu... lai varam salt kopā... c(= ]

P.s. Es nenožēloju neko... pilnīgi... [ne to, ka pieņēmu šādu lēmumu, ne to, ko esam sadarījuši (blush), ne to, ka aizbraucu līdz turienei, un arī ne to, ka man bija jābrauc atpakaļ... Tas pat drīzāk man deva kādu padomu... kādu gudrību ko nevar iegūt neko nedarot... ^_^ ]

man prātā ir viens stāsts... hmmm... neķītrs un pervers... par pludmali, karstu sauli un nūdistiem... mmm... njā... bet es laikam nerakstīšu... vēl kāds iesūdzēs mani par autortiesību pārkāpšanu... bet... stāsts bija labs... patiesi... [ar dažās vietās ne gluži saskanīgu sižetu... bet to var pielabot... ] Teikšu kā ir... dažam laba fantāzija un labs runājamais... ^_^

njekas... pierakstīšu savā kladītē un tad publicēšu vēlāk... c(=

Cilvēks nenomirst no kkā tāda...

Kapēc Jūs visi meklējiet problēmas tur kur to nav??!! Jūs čīkstiet pie sīkumiem, pat nepadomājot, ka varētu notikt daudz kas ļaunāks... Jo Jūs visi esiet pārāk egoistiski, vēlaties, lai Jūs žēlo, jo nesaprotiet dzīves patiesās vērtības un patieso skaistumu... Jūs vienā mirklī sakiet, ka mīlat kādu cilvēku, bet nākamajā mirklī Jūs mīlat jau kādu citu!!! Tā ir vērtība? Tas ir normāli? [es neko nerunāju par attiecībām, kuras vnk ir jo cilvēki ir svarīgi un vajadzīgi viens otram...] Bet nejau tas, ka Tu pēkšķi mīli, cilvēku pat lāgā nepazīstot, un otrā mirklī vairs nē, ieraugi jaunu saldumiņu un pēkšņi Tu jau mīli viņu... un ko tad, ja kkas nenotiek tā kā vajag?! Tu sacel ap sevi tādu sāpju jūru, it kā tas būtu pasaules gals... Stulbi... Tā ir tikai viena lieta no miljoniem, kas varēja notikt, kas varētu notikt, un kas vēl var notikt... Tu palaid garām visu skaisto, patieso un tiešām dzīves dāvanu, jo Tu spēj koncentrēties tikai uz kko vienu... Bet nemaz neapjaut, cik pasaule ir dārga... cik daudz Tu vari zaudēt savas muļības pēc... Cik cilvēkus Tu vari pazaudēt savas uzvedības dēļ, un dēļ, tā, ka neieklausies citos, jo vnk nevēlies to... jo uzskati sevi par pārāk "krutu", lai kādam citam varētu būt taisnība...

P.S. Neņem ļaunā!!! [Tas, kam tas ir teikts to zin... ]

Tālu jo tālu horizonts... Tomēr tik patiesi skaists...
Sārta pamale zvīgojas tālumā,
Un jūras viļņojošās bangas sitas pret krastu
Sitas pret manām nosalušajām kājiņām,
Kas sāp no nostaigātiem kilometriem,no garās dienas...
Tu sniedzies ar pirkstu galiem pēc ūdens,
Bet tas turpina skaloties prim no Tevis
Un Tu tik ļoti tiecies pēc tā, bet nespēj to sasniegt...
[tā pat kā dzīvē, Tu visu laiku pēc kkā tiecies,
bet bieži vien nespēj to sasniegt... ]
Mazas, vientuļas pēdiņas iemīcas mitrajās jūras smiltīs...
Tikai sirds klusumā klauvē...
Kaut kas tomēr pietrūkst...
Pietrūks sirds, ar ko kopā iet,
Sirds, ar ko dalīties šajā mirklī,
Laimes un miera pilnajā mirklī,
Sirds, kurai ziedot savu sirdi...
Kurai sniegt visu visu...
Visu patieso mīlestību...

Tu runā ar cilvēku, kurš raud... Tu pati raudi... un šoreiz ne jau tapēc, ka Tu Justu līdzi, bet tāpēc, ka tas ir tieši saistīs ar Tevi... Tik nežēlīgi sāpīgi...

Cik Grinchs gan ir nožēlojams... viņš visu laiku ir viens pats... viens pats savā pretīgajā alā... Jo viņš tur jūtas labi... kā mājās...

Es smaidu, priecājos... runājos ar cilvēkiem, bet iekšēji esmu pilnīgi sagruvusi... un brīdī, kad es pamazām jau ceļos kājās, mani atkal notriec uz zemes... es nesaprotu kapēc... un atkal mēģinu tik uz savām kājām... piecelties un iztaisnot muguru, un iet uz priekšu... Un kur nemanot kur ne vilciens milzīgā ātrumā uztriecas tieši man virsū... izšķaidi mani mazos mazos gabaliņos... Es mēģinu tos gabaliņus salasīt... bet tie paliek tālu jo tālu... un tas iet tik lēni... kamēr viens gabaliņš atrod otru... Bet ārpusē ir vesels ķermenis, kas vienīgais, ko ir pazaudējis ir pāris kg un zaudējusi Mišelin apkārtmēru... [laikam būs kkur uzdūries un izlaidis gaisu... ] ... Un neviens jau neredz iekšpusi... un ja arī ieraudzītu... aizbēktu ko kājas nes... tapēc manis Te nav... manis nav nekur...

Man vajag kādu, ko apskaut: draugu, puisi, kaut vai paziņu... kaut vai cilvēko, ko maz pazīstu, bet kādu, kas mani apskautu, apskautu patiesi un no sirds... man vajag just cilvēka siltumu... vajag zināt, ka pasaulē vēl ir kāds, kas mani varētu no sirds apskaut... kuram es varbūt kādreiz spēšu uzticēt kko no sevis, kaut mazu daļiņu... kaut ko, pavisam nedaudz... bet es uzticos arī tagad, es uzticu no sevis daudz vairāk'... vairāk nekā nedaudz... Bet ne to, kas slēpjas sirds dziļākajos kambaros... aiz miljoniem smagu slēdzeņu... Un trīsgalvainu pūķu apsargātos kambaros... un nav neviens, kas patiesi vēlētos tur nokļūt... Jo ar visu var cīnīties, slēdzenes var atvērt un pūķus nogalināt... Vai to vajag??? nez...

Es krītu, sabrūku... daudz... bet ar katru reizi es kļūstu ar vien stiprāka un stiprāka... Un cīnos ar visu sirdi... jo tā kļūstu spēcīgāka, bet varbūt arī cietāka... un bailīgāka!!! Bet tomēr spēcīgāka!!! [varbūt arī 30 gados būs nervu sabrukums... bet tad es celšos ar divtik lielāku spēku... ar divtik!!! ]

kapēc mani sapņi piepildās??? Vai es vnk to esmu pelnījusi?? Bet es tak to neesmu vēlējusies... Tas, lai es varētu palīdzēt? Bet es tak nezināju, ka tas sapnis arī piepildīsies... es viņu speciāli izstāstīju, lai nepiepildītos... bāc, tas ir pretīgi... Kā tad ir labāk - vnk neredzēt sapņus un lai notiek kā notiek, vai arī redzēt un tad mēģināt cilvēkus glābt??? Ko darīt? damd... varbūt atkal celties nakts vidū un pierakstīt visus nosapņotos sapņus un tad skraidīt līdz nervi būs galīgi sačakarēti.. ai pajāt!!! nezinu... laiks rādīs... varbūt...

Asaras... milzonīgi daudz asaru... Es nemaz nezināju, ka cilvēks var tik ilgi un tik daudz raudāt... visu ceļu mājās... pilnīgi visu... tajā skaitā visu ceļu autobusā... un iešanu līdz mājām ar kājām... un vienalga, ko pārējie varētu padomāt, vienalga, ja skatītos ar šķibām acīm... Es raudu, ja neko citu nespēju darīt... Tikai cerēt un cerētu un vēlreiz cerēt... cerēt, ka viss būs kārtībā, ka nenotiks nekas ļauns... cerēt par kko labu... Bet jau tagad ir ļauni... pats stulbākais ir tas, ka es neko nevaru darīt, lai kkas uzlabotos... Bāc.. es visu laiku esmu visiem centusies palīdzēt, bet tad, kad man tik tiešām to vajag, es nevaru palīdzēt, es nevaru darīt neko... Damd... Es ienīstu cilvēkus visus... Visus ļaunos, kas bļauj visrū ne par ko, kas apvaino neparko... Visus!!! Tas viss ir tikai tādu cilvēku dēļ!!! Nolādēts... ;( ;( ;(

Paldiesiņš, ka tur mēs neaizgājām... ^_^ Man patika vakar vakars un šis rīts... kārtīgi izdancājāmies... patiesi kārtīgi... ir oki... man bij labi... Kaut nebij neviens puika, ar ko padeijot, bet tomēr bij super!!!

par sms... brrr... varbūt tomēr nevajadzēja?! Kas izdarīts izdarīts...