Some shit | Jaukumi | Atmiņas | Arhivētais |
Top top!!! - Sabrukums... pilnīgs...
|
Septembris 2009
|
|
|||||
Sabrukums... pilnīgs... Tu runā ar cilvēku, kurš raud... Tu pati raudi... un šoreiz ne jau tapēc, ka Tu Justu līdzi, bet tāpēc, ka tas ir tieši saistīs ar Tevi... Tik nežēlīgi sāpīgi... Cik Grinchs gan ir nožēlojams... viņš visu laiku ir viens pats... viens pats savā pretīgajā alā... Jo viņš tur jūtas labi... kā mājās... Es smaidu, priecājos... runājos ar cilvēkiem, bet iekšēji esmu pilnīgi sagruvusi... un brīdī, kad es pamazām jau ceļos kājās, mani atkal notriec uz zemes... es nesaprotu kapēc... un atkal mēģinu tik uz savām kājām... piecelties un iztaisnot muguru, un iet uz priekšu... Un kur nemanot kur ne vilciens milzīgā ātrumā uztriecas tieši man virsū... izšķaidi mani mazos mazos gabaliņos... Es mēģinu tos gabaliņus salasīt... bet tie paliek tālu jo tālu... un tas iet tik lēni... kamēr viens gabaliņš atrod otru... Bet ārpusē ir vesels ķermenis, kas vienīgais, ko ir pazaudējis ir pāris kg un zaudējusi Mišelin apkārtmēru... [laikam būs kkur uzdūries un izlaidis gaisu... ] ... Un neviens jau neredz iekšpusi... un ja arī ieraudzītu... aizbēktu ko kājas nes... tapēc manis Te nav... manis nav nekur... Man vajag kādu, ko apskaut: draugu, puisi, kaut vai paziņu... kaut vai cilvēko, ko maz pazīstu, bet kādu, kas mani apskautu, apskautu patiesi un no sirds... man vajag just cilvēka siltumu... vajag zināt, ka pasaulē vēl ir kāds, kas mani varētu no sirds apskaut... kuram es varbūt kādreiz spēšu uzticēt kko no sevis, kaut mazu daļiņu... kaut ko, pavisam nedaudz... bet es uzticos arī tagad, es uzticu no sevis daudz vairāk'... vairāk nekā nedaudz... Bet ne to, kas slēpjas sirds dziļākajos kambaros... aiz miljoniem smagu slēdzeņu... Un trīsgalvainu pūķu apsargātos kambaros... un nav neviens, kas patiesi vēlētos tur nokļūt... Jo ar visu var cīnīties, slēdzenes var atvērt un pūķus nogalināt... Vai to vajag??? nez... Es krītu, sabrūku... daudz... bet ar katru reizi es kļūstu ar vien stiprāka un stiprāka... Un cīnos ar visu sirdi... jo tā kļūstu spēcīgāka, bet varbūt arī cietāka... un bailīgāka!!! Bet tomēr spēcīgāka!!! [varbūt arī 30 gados būs nervu sabrukums... bet tad es celšos ar divtik lielāku spēku... ar divtik!!! ] |
Some shit | Jaukumi | Atmiņas | Arhivētais |