Patiesi...

Es priecājos par to, kā viss ir izvērties... Tas tik tiešām ir nopietni... [vai tas mani biedē? - nop... es jūtos atvieglota... ] man priecē, ka pēc manīm skums, ka par manīm uztraucas, ka baidās lai kkas nenotiktos... bet viens teikums ir tas, kas man lika smaidīt no visas sirds... "Nu davaj paņemiet MANU meitenei... " :* [tas bija jauki teikts...]

Bet neuzdrošinies mani mānīt, man melot... jo tad Tu zaudēsi ne tikai meiteni, vai vnk draugu, bet arī cilvēku, kam uzticēties, cilvēku ar ko var parunāties... [jo es netaisos paciest melus un krāpšanu... (tas neattiecas, uz to, ja Tu piem. pasaki, ka Tev garšo šokolāde, bet patiesībā nē...) tad es vnk pagriezīšos un aiziešu... lai cik sāpīgi, tas varētu būt...]

Priecājies par mirkli, kas Tev dots... Neskumsti un nebēdā, ja kkas nenotiek tā, kā vajadzētu... Tāda ir dzīve, a ko darīt... [nākamreiz paņemsi aclēgu... lai varam salt kopā... c(= ]

P.s. Es nenožēloju neko... pilnīgi... [ne to, ka pieņēmu šādu lēmumu, ne to, ko esam sadarījuši (blush), ne to, ka aizbraucu līdz turienei, un arī ne to, ka man bija jābrauc atpakaļ... Tas pat drīzāk man deva kādu padomu... kādu gudrību ko nevar iegūt neko nedarot... ^_^ ]