Tālu jo tālu horizonts... Tomēr tik patiesi skaists...
Sārta pamale zvīgojas tālumā,
Un jūras viļņojošās bangas sitas pret krastu
Sitas pret manām nosalušajām kājiņām,
Kas sāp no nostaigātiem kilometriem,no garās dienas...
Tu sniedzies ar pirkstu galiem pēc ūdens,
Bet tas turpina skaloties prim no Tevis
Un Tu tik ļoti tiecies pēc tā, bet nespēj to sasniegt...
[tā pat kā dzīvē, Tu visu laiku pēc kkā tiecies,
bet bieži vien nespēj to sasniegt... ]
Mazas, vientuļas pēdiņas iemīcas mitrajās jūras smiltīs...
Tikai sirds klusumā klauvē...
Kaut kas tomēr pietrūkst...
Pietrūks sirds, ar ko kopā iet,
Sirds, ar ko dalīties šajā mirklī,
Laimes un miera pilnajā mirklī,
Sirds, kurai ziedot savu sirdi...
Kurai sniegt visu visu...
Visu patieso mīlestību...