salauzto · krūžu · meitenes · dienasgrāmata

bet ir tik grūti. ir tik grūti būt sev it viss, jo neviena cita vairs nav atlikuša. un tik ļoti "patīkami", ka dēļ tā, ka tā kā visi uzskata par vajadzību manas dzimšanas dienas svinēšanu, es jau visiem pasaku, ka svinēsim rīt, bet šodien manā acu priekšā dažs labs sakašķējās. prieks uzreiz dzīvot. feini. nevajadzēja mani radīt! un netaisos vēl kādreiz svinēt. un tagad man vēl ir jāpriecājas par to, ka es eksistēju.
un vienmēr notiek tā, ka viņi abi kaut kur aiziet un es palieku viena. vientuļāk vairs nevar justies.

ui, kā es viņuas visus, pilnīgi un galīgi visus čakarēšu. nu tā apčakarēšu, ka tagad nevar klusībā pie sevis nesmieties. un tad, mīlīši, jumsīm sāpēs, kā tagad sāp man. agha. iekarošu visu simpātijas. būšu visu misis sapnis, jaukā, feinā, izpalīdzīgā, atsaucīgā. un tai pat laikā, citiem manot/nemanot īstenošu savu sapni uz mūžīgo klusumu. lai arī viņiem visiem tiek pa kādam sāpju kastrolim.
tas viss saucas - vientulība un sāoes negatīvi iespaido skatu uz dzīvi. un ne uz kādiem optimismiem man it nemaz nevelk. vot tā!

viss iet uz postu. tā lāga ieēst vairs neko nevar - šķebina it viss. gribēties vairs neko negribas, jo šā vai tā nedabūšu. tikai visam atmest ar roku un jau pirmdien uzrakstīt atlūgumu, un aizmirst visus sapņus dēļ kuriem es strādāju. galīgi čau..
nu pasmejieties arī jūs par mani!

1. diena.
izgāzos. atkal uznāca klusēšanas mānija. bet visu vainu mēs varam novelt uz miega deficītu. kas tik ātri nebeigsies. stulbais darbs! atkal nevarēšu kā cilvēks izgulēties!

fuck off![atvainojos]
te nu ir viss, kas tagad man ir jāsauc par dzīvi. viena sēžu savā istabā tukšajā dzīvoklī un ar draņķīgi lakotajiem nagiem klabinu klaviatūras taustiņus. visi ir prom - mamma uz neatgriešanos, sencis melu pilnajā ekskursijā un brālis - nezinu kur. dzīves idille.
bezšaubīgi kaut kā šķiet, ka tikai es reāli cietīšu no tā, ka viņi oficiāli šķirsies. njah. piegriezies tas, ka viņi maniz uzskata par marioneti. es tiktiešām domāju, ka te nu nav ko šaubīties par to, ka man ir riktīgas veselības problēmas.
moins, viņu zin`, cik ilgi es vēl dzīvošu, bet tagad es uzsāku savu kārtējo notievēšanu jebšu neēšanas periodu. tie man tik daudz biju, ka nespēju vien izskaitīt. šajās lietās, šķiet, esmu jau profiņš. šoreiz gribas sasniegt kaut ko unikālu, tāpēc vienīgā pārtika ko lietošu ir dārzeņi un rīsi. no mammas vēl ir jādabū tas čainiš komplekts un tad vispār būs ideāli.
kaut kā savādi, citādāk grūti nodēvēt, paliek atcereties laiku, pirms kādiem trim, četriem gadiem, kad domāju, cik forši būtu, ja man būtu anoreksija. redz, maldījos. patiesībā es nožēloju to dienu, kad izdomāju pārtraukt normālo ēšanu. bet tagad nav jēga ko mainīt. nekas cits neatliks kā ciest ar to visu savu dzīvi.
runājot par dzīvi, man kaut kā nešķiet, ka mani sapņi un apziņa par to, ka nauda man būs gana[nožēlojami, bet tas mums it visiem ir primārais] arī reāli būs pēc pāris gadiem.
bet runājot par sevi - šodien braucot atpakaļ no dārza, man vajadzēja pieskatīt suni, kamēr visi prom, man nāca tāda tā teikt vēlme beidzot būt tai kārnajai, kaislīgajai, intriģējošajai skuķeitei, bet tāda, kas spēs atstāt iespaidu - pozitīvu. ir idejas, ir domas par to kā visam vajadzētu izskatīties. būs pa šiko. un vairs nekādas kautrēšanās un nedraudzīguma
nobeigumā - tā bilde ar guļošo mani ir vienkārši ideāla un zilajā rāmītī starp tumbiņām izskatās ideāli un iedvesmojoši.

man tik ļoti gribas, lai beidzot mana vēlēšanās piepildās. pļīs!?

ziniet, es pamazām sāku iemācīties dzīvot tikai šim brīdim. un es viņam novēlu atrast tādu džusīti, kas viņam patiks netikai teorētiski, bet arī praktiski.

šur tur ierejas suņi. apkārt valda klusums. tik te, mēreni apgaismotajā istabā, sēž viņa - tik sasodīti dumpīgā un tai pat laikā bēdīgā meitene ar čirkainajiem matiem. fonā mūzikas pēdējais valsis viegli ieaijā visu ap viņu. jā, ir laiks gulēt tecēt. bet viņai it nemaz nevelk uz to malu. sasodīts, viņa ir viena. kārtējā diena, kārtējais vakars ir bijis jāpavada ar alkām pēc mīlestības. bet tik ļoti viņai gribas, lai beidzots viņa kādam ir kas vairāk nekā vienkārši meitene, klasesbiedrene. bet par to zin tik retais, un arī tas retais it nemaz nenojaušs, cik viss patiesībā kļūst nopietns. jā, nopietns. kāpēc? visas vientulības cēloņa sakni viņa nu ir atradusi savā resnumā, lai gan tas nu ir apstrīdāms - Latvijas vidējais mērenais - neba nu resna, neba nu tieva. vienkārši vidēja. bet zin, tur jau arī tā sāls. viņa var būt tik pati viduvējība, un tā viņa savā sirdī arī jūtas - kā pati viduvējība, kā tā, kuru kādam būs gana laba tikai tad, kad visas labās un ideālās vairs nebūs, būs tikai sliktās un draņķes.
it neviens nenojaušs, ka tagad viņa pārstās spriedelēt, viņa darīs. klīdīs baumas un nopēlumi. bet nu jau viņai būs vienalga...tur augšā.

ja viņš joprojām domā, ka viņš ir lieliskais tētuks, pats labākais, visgodīgākais, pareizākais un vēl nezkāds šajā jezgā, tad piedodiet un atvainojiet, es laikam esmu stulba! labāk būtu nekāpis manā peļķē.
šogad lieldienas bija vienkārši drausmīgas. nekas nav sliktāks par pārēšanos un uzspēlētu ģimenes būšanu. bet nekas - nākamogad man būs lieldienas ar labākajiem draugiem pie jūras un ar olām un ūdenspīpi galdā.

manai grāmatai tagad ir arī nosaukums - pazaudēto sniegpulksteņu zvani

ai, cik savādas sarunas man tagad ir ar sevi - tiek izteiktas nožēlas par to, kā man kaut kur neveicas, par to, kuram kas labāk padodas, noveicas nekā man un tad tiek pateikts, ka pēc div` nedēļ` jau būs tā kā vajag, it nemaz nedomājot ku labi būs pēc 3 un 4 nedēļām.

pavasaris nāk. šodien vakariņoju[priekšpriekšpēdējās vakariņas] un skatījos ārā pa logu - ui, ku smuks saulriets. jasadabū smuks džeks un nākamreiz es šitā priecāšos par saulrietu tam smukajam džekam blakus vakara pastaigā.

pēdējās 3 dienas, kad varu ēst visu ko un cik gribu. savādas ir šīs dienas. tagad es visu laiku dzīvoju tā it kā pēc tām 3 dienām bedzot būs pienācis tas lielais notikums. patiesībā jau tā arī varētu būt. šoreiz es par to vairs neko nesatraucos. viss, šķiet, notiek tā, kā tam vajadzētu notikt. beidzot es sevi varēšu iemīlēt.
es zinu, cik tas ir ļoti muļķīgi, bet man sāk šķist, ka mani tauki ir tie, kas ne man vienīgajai riebjas, nepiesaista. varbūt tāda es viņam sākšu patikt.

šeit valda patiesībā. šeit nav ta kā tajā otrajā žurnālā, kur ir piedraugoti cilvēki, kuriem par mani uzspļaut, kuriem es esmu nekas, kuri to visu dara tikai pieklājības pēc.
cik stulbi tas viss ir patiesībā, ka mēs ar savu ikdienišķo, protams, tik ļoti vajadzīgo pieklājību maldinām cilvēkus, liekam viņiem sacerēties, liekam viņiem nelaikus nolaist ķepas[reti, bet arī], liekam viņiem noprast, ka mīlam, lai gan patiesībā - neciešam. mēs tik ļoti bieži melojam sev un citiem.
jā, mana sirds tagad ir pilna. es vairs nespēju normāli eksistēt starp viņiem abiem - tiem, kuri ir tik sasodīti ideāli. es nespēju. es graužu sevi kopā.
nekas no tā, ko es daru nav labi. pēc piecām pārēšanās dienām, es vairs neko neēdīšu. man ir apnicis skatīties diendienā uz tik perfektajiem augumiem, kuri gaužas par saviem "taukiem", un tajā brīdī, kad es pajautāju - kas tad es esmu par tusni? - tad nolaižot acis vai aizgriežoties uz citu malu, visi saka, ka es jau esot normāla. velns ar ārā - beidziet tak man melot!
nu es varu teikt, ka mani neviens nemīl, jo tā arī ir, lai kā arī es to negribētu.

Poll #9693 kritika
Open to: All, results viewable to: None

brīva vietai kritikai..

man nepatīk mans ķermenis/figūra. ja nepatīk, tad jādara viss, lai sāktu patikt, respektīvi, nost ar taukiem!

ir tikai divi varianti - vai nu es braucu uz Itāliju vai arī dabūju veiku.

nu ko? mana pavasara kūla tika sadedzināta! tas pavasara trakums, kas vakar virmoja manā sirdī un prātā ir pagaisis, gluži kā nebijis.
vēl vakar manā acu priekšā stāvēja abi divi - viens, kuram es patiku, un otrs, kurš man patīk vai arī nu jau tikai patika - abi savus skatus bija novērsuši un meklēja kaut ko grīdas flīzēs, kamēr es stāvēju un draiski smaidīju. vēl vakar manas kedas tika aplaimotas ar komplimentiem no diviem uz ielas stāvošajiem. vēl vakar es ar zandu un jāni gājām kopā mājās no kora, un jānis runāja vairāk ar zandu, bet skatījās tieši uz mani. vēl vakar es ķiķināju par tiem peldētājiem.
bet jau šodien...šodien no rīta bija citāda sajūta. šodien korī man pateica, ka es dziedot par klusu[vai ne? iebāž mani otrajā rindā aiz divām krietni garākām, kuras dzied tik tiešām vairāk kā skaļi!] un uz skati nebraukšot. šodien es gāju mājās un nezināju vai raudāt vai smiet, domās atkārtojot to, ka neviens nav manu asaru vērts. šodien visam vairs nav jēga, laiks iet bez manis, es stāvu uz vietas, jo vairs negribas to redzēt blakus sev. šodien viss skaistais tika sadedzināts kā kūla, bet ne tā, kur pa daudz nezāles. bet gan tā otra, tā, kur jaunie asniņi jau bija izlīduši laukā.

punkts uz i - turpmāk tikai es sev drīkstēšu likti justies slikti. un it neviens cits.

un sāksies manas dzīves smagākais posms.

laikam dažreiz ir jāizvēlās tikai sava laime. varbūt tik tiešām lietā kā laimes ir jābūt totālam egoistam. jāuzspļauj it visiem draugiem, kurus tu pēdējā laikā pat dažbrīd tikai simboliski tā dēvē, jāuzspļauj it visiem cilvēkiem, kuri sen jau kā nežēlīgi spiež uz nerviem, kaut vai izliksimies, ka viņu nav.
varbūt. bet man nekad tas nav sanācis, vienmēr sava laimes ir tikusi nobīdīta otrajā plānā un tikusi uztraukta tikai kāda cita cilvēka prieks un bēdas.

un tā notiek vienmēr.
vienmēr, kad šķiet, ka ir pats prieka pilnības brīdis, uzrodas viņš, un bladāš!, viss atkal sākas no jauna. jā, varbūt es par daudz sapņoju, bet tāpēc jau viņam nav jāsakurina visi mani sapņi, mazās iedomas. un man vienalga, kaut vai ja viņš nav vainīgs, man jau ir gana. šodienai pietiks. pietiks kādam laikam.

man sāk patikt šeit, tēmēts tieši uz šo žurnālu, te es varu būt tāda kāda es drīz arī būšu tur ārā[sasmējos]. man patīk pat vairāk nekā ļoti kaitināt visus vīrišķus. man patīk likt viņiem domāt, ka man viņi patīk vairāk nekā jebkad man viņi ir patikuši. tāpat arī šoreiz ar Mārtiņu. man tā patīk tēlot, ka es viņš man patīk. un ziniet, kādu dienu es viņam tik tiešām sākšu patikt ļoti, bet tad jau man būs dziļi uzspļaut viņam.
lai vai kā, sestdienas nakti es gribu pavadīt pie Edgara. vienkārši gribas.