salauzto · krūžu · meitenes · dienasgrāmata

nu ko? mana pavasara kūla tika sadedzināta! tas pavasara trakums, kas vakar virmoja manā sirdī un prātā ir pagaisis, gluži kā nebijis.
vēl vakar manā acu priekšā stāvēja abi divi - viens, kuram es patiku, un otrs, kurš man patīk vai arī nu jau tikai patika - abi savus skatus bija novērsuši un meklēja kaut ko grīdas flīzēs, kamēr es stāvēju un draiski smaidīju. vēl vakar manas kedas tika aplaimotas ar komplimentiem no diviem uz ielas stāvošajiem. vēl vakar es ar zandu un jāni gājām kopā mājās no kora, un jānis runāja vairāk ar zandu, bet skatījās tieši uz mani. vēl vakar es ķiķināju par tiem peldētājiem.
bet jau šodien...šodien no rīta bija citāda sajūta. šodien korī man pateica, ka es dziedot par klusu[vai ne? iebāž mani otrajā rindā aiz divām krietni garākām, kuras dzied tik tiešām vairāk kā skaļi!] un uz skati nebraukšot. šodien es gāju mājās un nezināju vai raudāt vai smiet, domās atkārtojot to, ka neviens nav manu asaru vērts. šodien visam vairs nav jēga, laiks iet bez manis, es stāvu uz vietas, jo vairs negribas to redzēt blakus sev. šodien viss skaistais tika sadedzināts kā kūla, bet ne tā, kur pa daudz nezāles. bet gan tā otra, tā, kur jaunie asniņi jau bija izlīduši laukā.