salauzto · krūžu · meitenes · dienasgrāmata

šodien, nu burtiski pirms pāris desmit minūtēm man uzradās interesants jautājums - kāpēc man mūždien vajag kādu otro dienasgrāmatu te[viena jau man eksistē šeit]?
nja..tā otra ir gaužam citāda. tur ir samērā daudz cilvēku, priekš manis 30 ir jau tā, neteiksim daudz, bet gan - gana. bet te neviens. tātad rodas jautājums, vai es bēgu no sabiedrības? no šejienes vecajām paziņām? vai tiešām es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri nevar izdzīvot bez devas vientulības? tas jau pat nav te. arī reālajā dzīve mani nogurdina garas, ilgstošas attiecības. vajag asumu, bet ne rutīnu! bet vai tad te arī diendienā rakstīšana var kļūt par pelēko ikdienas rutīnu? bet, ja man šī bezovāciju rakstīšana ir vajadzīga vienkārši kā hobijs? tad jau atkal var pieiet no otras puses, ka es esmu atkarīgā no cibas. lai gan negribas jau to apgalvot, jo man patīk rakstīt, un šeit tas ir daudzmaz parocīgāk nekā rakstīt n-tos papīru kalnus tikai priekš sevis.
bet atgriežoties pie sākotnējās tēmas, man laikam patīk kas citāds, kas ikdienas pelēcībā uzgriež asumus.
un man laikam patīk nedaudz pamurgot[*navainīgs smaidiņš]

kopš tās reizes, kad mans sencis uzklupa virsū manai dienasgrāmatai, tai kura tajā laikā bija uz papīra, es praktiski retajam cilvēkam vēl uzticos. viņam nu vairs pilnīgi neuzticos. tāpēc, ja es kaut ko atstāju publiskā, ja tā var teikt, vietā, es vienmēr lieku kaut kādu pārbaudījumus - nolieku tā, kad ir kāds specifisks sīkums, kuru lūriķis var nepamanīt. tāpat, pirms es gāju baudīt svētdienas vannu, es noliku citādāk pildspalvu virs tās klades, kurā es rakstu savu, tā teikt, grāmatu. bet, atnākot atpakaļ, pildspalva nu atradās nedaudz citādāk. negribas ticēt, ka viņš nav līdis lūrēt. bet, ja te tomēr nenotika nekādas vienkārši manis pieļautas kļūmes, un viņš tomēr lasīja, tad no manis jel kāda respektu viņš var vairs nekad necerēt dabūt! gana jau es esmu cietusi.
es esmu nogurusi no šīs uzspiestās vajadzības pieaugt pirms laika. viss man ir jādara pašai. it viss. nu ok - par laimi man vēl nav jāpelna pašai sev nauda, lai gan nebrīnīšos, ja drīz arī tas man būs jādara. bet par pārējo tagad, ja ko gribi, tad pērc pati. it visu man ir jāpērk pašai[neskaitīsim ēdienu]. jāatvelk no pusdienu naudas visām vajadzībām. šīs realitātes dēļ arī nākamās 2 nedēļas pusdienas man nebūs, jo es gribu piepildīt sāvu lielāko vēlēšanu, kas man jau rūgst kādus divus gadus - tās lielās, melnās saulesbrilles.

dažbrīd man šķiet, ka mana grāmata patiesībā ir stāsts par manu pašu[laboju], būs. lai gan viņa jau it nemaz vēl nav pabeigta, un velns viņ` zin, ko es tur vēl neizdomāšu uzrakstīt. bet man iepatikās rakstīt. tā man jau kā atkarība bezmazvai.
nu jā ar to ēšanu ir kā ir. šodien vēl pierīšos karbonādes. daudz, daudz ēdīšu, jo rīt jau vairs nekā neēdīšu. sāksies kārtējais cēliens, vēliens, tiekšanās pretī savam ideālam. un tā kā mana grāmata balstās uz dažām manām problēmām, tad tā tik turpina veicināt visu šo procesu.
un vēl es ļoti, ļoti gribu, lai mamma dzīvo ar mani. tā kā visās parastās ģimenēs. tas ir tik daudz prasīts?