salauzto · krūžu · meitenes · dienasgrāmata

šur tur ierejas suņi. apkārt valda klusums. tik te, mēreni apgaismotajā istabā, sēž viņa - tik sasodīti dumpīgā un tai pat laikā bēdīgā meitene ar čirkainajiem matiem. fonā mūzikas pēdējais valsis viegli ieaijā visu ap viņu. jā, ir laiks gulēt tecēt. bet viņai it nemaz nevelk uz to malu. sasodīts, viņa ir viena. kārtējā diena, kārtējais vakars ir bijis jāpavada ar alkām pēc mīlestības. bet tik ļoti viņai gribas, lai beidzots viņa kādam ir kas vairāk nekā vienkārši meitene, klasesbiedrene. bet par to zin tik retais, un arī tas retais it nemaz nenojaušs, cik viss patiesībā kļūst nopietns. jā, nopietns. kāpēc? visas vientulības cēloņa sakni viņa nu ir atradusi savā resnumā, lai gan tas nu ir apstrīdāms - Latvijas vidējais mērenais - neba nu resna, neba nu tieva. vienkārši vidēja. bet zin, tur jau arī tā sāls. viņa var būt tik pati viduvējība, un tā viņa savā sirdī arī jūtas - kā pati viduvējība, kā tā, kuru kādam būs gana laba tikai tad, kad visas labās un ideālās vairs nebūs, būs tikai sliktās un draņķes.
it neviens nenojaušs, ka tagad viņa pārstās spriedelēt, viņa darīs. klīdīs baumas un nopēlumi. bet nu jau viņai būs vienalga...tur augšā.