fuck off![atvainojos]
te nu ir viss, kas tagad man ir jāsauc par dzīvi. viena sēžu savā istabā tukšajā dzīvoklī un ar draņķīgi lakotajiem nagiem klabinu klaviatūras taustiņus. visi ir prom - mamma uz neatgriešanos, sencis melu pilnajā ekskursijā un brālis - nezinu kur. dzīves idille.
bezšaubīgi kaut kā šķiet, ka tikai es reāli cietīšu no tā, ka viņi oficiāli šķirsies. njah. piegriezies tas, ka viņi maniz uzskata par marioneti. es tiktiešām domāju, ka te nu nav ko šaubīties par to, ka man ir riktīgas veselības problēmas.
moins, viņu zin`, cik ilgi es vēl dzīvošu, bet tagad es uzsāku savu kārtējo notievēšanu jebšu neēšanas periodu. tie man tik daudz biju, ka nespēju vien izskaitīt. šajās lietās, šķiet, esmu jau profiņš. šoreiz gribas sasniegt kaut ko unikālu, tāpēc vienīgā pārtika ko lietošu ir dārzeņi un rīsi. no mammas vēl ir jādabū tas čainiš komplekts un tad vispār būs ideāli.
kaut kā savādi, citādāk grūti nodēvēt, paliek atcereties laiku, pirms kādiem trim, četriem gadiem, kad domāju, cik forši būtu, ja man būtu anoreksija. redz, maldījos. patiesībā es nožēloju to dienu, kad izdomāju pārtraukt normālo ēšanu. bet tagad nav jēga ko mainīt. nekas cits neatliks kā ciest ar to visu savu dzīvi.
runājot par dzīvi, man kaut kā nešķiet, ka mani sapņi un apziņa par to, ka nauda man būs gana[nožēlojami, bet tas mums it visiem ir primārais] arī reāli būs pēc pāris gadiem.
bet runājot par sevi - šodien braucot atpakaļ no dārza, man vajadzēja pieskatīt suni, kamēr visi prom, man nāca tāda tā teikt vēlme beidzot būt tai kārnajai, kaislīgajai, intriģējošajai skuķeitei, bet tāda, kas spēs atstāt iespaidu - pozitīvu. ir idejas, ir domas par to kā visam vajadzētu izskatīties. būs pa šiko. un vairs nekādas kautrēšanās un nedraudzīguma
nobeigumā - tā bilde ar guļošo mani ir vienkārši ideāla un zilajā rāmītī starp tumbiņām izskatās ideāli un iedvesmojoši.
te nu ir viss, kas tagad man ir jāsauc par dzīvi. viena sēžu savā istabā tukšajā dzīvoklī un ar draņķīgi lakotajiem nagiem klabinu klaviatūras taustiņus. visi ir prom - mamma uz neatgriešanos, sencis melu pilnajā ekskursijā un brālis - nezinu kur. dzīves idille.
bezšaubīgi kaut kā šķiet, ka tikai es reāli cietīšu no tā, ka viņi oficiāli šķirsies. njah. piegriezies tas, ka viņi maniz uzskata par marioneti. es tiktiešām domāju, ka te nu nav ko šaubīties par to, ka man ir riktīgas veselības problēmas.
moins, viņu zin`, cik ilgi es vēl dzīvošu, bet tagad es uzsāku savu kārtējo notievēšanu jebšu neēšanas periodu. tie man tik daudz biju, ka nespēju vien izskaitīt. šajās lietās, šķiet, esmu jau profiņš. šoreiz gribas sasniegt kaut ko unikālu, tāpēc vienīgā pārtika ko lietošu ir dārzeņi un rīsi. no mammas vēl ir jādabū tas čainiš komplekts un tad vispār būs ideāli.
kaut kā savādi, citādāk grūti nodēvēt, paliek atcereties laiku, pirms kādiem trim, četriem gadiem, kad domāju, cik forši būtu, ja man būtu anoreksija. redz, maldījos. patiesībā es nožēloju to dienu, kad izdomāju pārtraukt normālo ēšanu. bet tagad nav jēga ko mainīt. nekas cits neatliks kā ciest ar to visu savu dzīvi.
runājot par dzīvi, man kaut kā nešķiet, ka mani sapņi un apziņa par to, ka nauda man būs gana[nožēlojami, bet tas mums it visiem ir primārais] arī reāli būs pēc pāris gadiem.
bet runājot par sevi - šodien braucot atpakaļ no dārza, man vajadzēja pieskatīt suni, kamēr visi prom, man nāca tāda tā teikt vēlme beidzot būt tai kārnajai, kaislīgajai, intriģējošajai skuķeitei, bet tāda, kas spēs atstāt iespaidu - pozitīvu. ir idejas, ir domas par to kā visam vajadzētu izskatīties. būs pa šiko. un vairs nekādas kautrēšanās un nedraudzīguma
nobeigumā - tā bilde ar guļošo mani ir vienkārši ideāla un zilajā rāmītī starp tumbiņām izskatās ideāli un iedvesmojoši.