- 27.5.26 12:02
-
Man nav histēriska attieksme pret krievu valodu, un es negribu nevienam pārmest vēlmi runāt savā dzimtajā valodā, tomēr neatrašanās krievu informatīvajā un kulturālajā telpā man ir tāds kā filtrs. Es esmu pilnīgi drošs, ka gadījumā, ja kāds mani vēlēsies sasniegt man zvanot, viņš nesāks ar uzrunu krievu valodā. Šorīt mani jau vēlējās sakontaktēt socdienests, Gūgle, un trešo zvanu es nometu jau pie "zdrasķi", tāpēc neuzzināju, par ko šie vēlējās izlikties. Redzēs, ko nesīs atlikusī dienas daļa. Bet interesanti, kāda noplūdīte ir notikusi šoreiz. Man te pirms dažām dienām atnāca Facebook autorizācijas kods, ko es nebiju pieprasījis.
- 1 rakstair doma
- 27.5.26 11:31
-
Mani jau ilgus gadus bija mulsinājis izteiciens "mezglaini ceļgali". Šodien beidzot sapratu, ka tie ir vienkārši kaulaini ceļgali.
- 1 rakstair doma
- zīmes
- 27.5.26 11:00
-
vakar, kad gāju uz veikalu, viens no strādniekiem teica, lai kādā brīdī es aizejot uz jēkaba katedrāli – viņš esot palīdzējis renovēt foajē. grāmatnīcā nopirku biezu mapi un M paķēru arī anglisku kalvīno. promejot, acī iedūrās smuks, vientuļš vāks, vienīgais plauktiņā, un tas bija šlāpina “never”, bet zem tā slēpās pēdējais eksemplārs latviski tulkotajai hildegardei no bingenas. neko daudz par viņu nezināju, tikai to, ka ļoti forša mūķene – dzejniece un komponiste, un kaut kur biju lasījis, ka tikšot tulkota latviski, bet nebiju redzējis nekādu ziņu, ka jau izdota. tad nu nopirku arī to, un hildegardes iespaidā aizgāju arī uz jēkaba katedrāli. pie katedrāles ieejas bruģakmenī iestrādāts bronzas gliemežvāks, ko pulē kurpju zoles. foajē ap griestu lustru ērkšķu vainadziņš. par 20 centiem nopirku svētbildīti, ko izmantot par grāmatzīmi hildegardei, un noskatījos pārdevējas sarunā ar kādu apmeklētāju, kura viņu sveicināja ar ”lai slavēts jēzus kristus”, un tad apmeklētāja čukstu balsī metās teikt, ka viņu sauc daiga, un ka viņa pārdevēju pazīstot, bet pārdevēja “daiga” saklausīja kā “dārgi” par viņas veikaliņa piedāvājumu.
- es esmu daiga!
- dārgi, ja?
mājās otrs strādnieks pēkšņi sāka man stāstīt, ka viņš sestdienās palīdzot jēzus sludinātājiem uzlikt galdiņus un vārīt tēju pie makdonalda pretī brīvības piemineklim, un ka viņš man varot iedot laikus, ja mani interesējot.
un tad manās rokās nomira telefons, kamēr bildēju zirnekļu tīklā iekritušu kastaņa zieda putekšņlapu, kas izskatījās pēc āķa, pēc J, un griezās uz riņķi, it kā zirneklis makšķerētu gaisā. ekrāns iesprūda kameras režīmā – sastingusi motion blur bilde, kuru nevarēju izslēgt, telefons it nemaz nereaģēja. tagad tas ir tumšs un neļaujas uzlādēties, bet tas jau mēnešiem darbojās sprāgoņa režīmā.
vāru sardeles blakus datoram, gaidot e-pastā ziņu, ka varu iet pakaļ jaunajam telefonam. putekļu ir tik daudz, ka ik dienu, uz galda pārvietojot priekšmetus, tie atstājuši jaunu ēnu – putekļu rentgenu. - 0 rakstair doma
- 25.5.26 16:21
-
Cik bunkurus Latvija uzcēla 4 gadu laikā? Nekur nevaru atrast statistiku.
- 5 rakstair doma
- 24.5.26 14:39
-
Ko tādu superinteresantu un noderīgu man vajag paspēt nopirkt AliExpress, iekams stājušies spēkā jaunie muitas noteikumi?
Mani priecē vasaras cimdiņi riteņbraukšanai (plaukstas neiedeg), zīda matu gumijas, silikona vāciņi vēl noderētu, varbūt figūriņas cilvēku zīmēšanai beidzot jāiegādājas... Kas vēl? - 3 rakstair doma
- 22.5.26 20:28
-
- 2 rakstair doma
- 21.5.26 20:46
-
- 0 rakstair doma
- 21.5.26 13:12
-
Labi, ka krūzē bija arī karotīte, ar ko izķeksēt atslēgas ārā no tējas. Citādak dabūtu sēdēt gaitenī, ldz tēja atdzistu. - 0 rakstair doma
- 21.5.26 10:28
-
Labprāt atdotu klavieres Rīga un (saprāta robežās) apmaksātu arī piegādi. Klavierēm uz korpusa daži kosmētiski bojājumi, bet tās ir spēlēšanas kārtībā.
- 1 rakstair doma
- 19.5.26 17:25
-
- 3 rakstair doma
- 1/2
- 18.5.26 10:47
-
Pusmaratonu noskrēju ļoti labi, pati ļoti lepna. Labākais pusmaratona laiks - 1:46; biju plānojusi skriet 1:50, bet izrēķināju rezervīti, ja nu beigās kaut kas nolūzt (nenolūza, ļoti gludi gāja) un jutos labi, kājas pašas skrēja, mūzika gan kaut kā šoreiz negāja, bet arī tā baigi nevajadzēja. Skrienot apēdu 2 decathlon želejas (tās ir mazākas nekā parastās) un viss bija čiki.
Bērni noskrēja 6km (abi lielie piekrita nākamgad uz 10km) - E un M “lēnām un mierīgi” izvērtās uz zem 30min. Ļoti lepojos un, pats galvenais, viņiem arī pašiem prieks, skries atkal. N mazliet lēnāk, viņai kaut kā vispār grūti skrienas, bet 38 min tādam nesenam 9gadniekam arī nav slikti. - 6 rakstair doma
- 18.5.26 10:53
-
Internets mani šodien aplaimoja ar rakstu par dīvainākajiem priekšmetiem, ko slaveni cilvēki ir vēlējušies ņemt sev līdzi kapā. Piemēram, Maikls Džeksons gribējis, lai viņu apglabā baltos cimdos, pērlēs un saulesbrillēs.
Lai gan mana attieksme pret konkrēto indivīdu ir visumā negatīva, ideja par saulesbrillēm zārkā šķiet vienkārši ģeniāla. Kurš gan varētu plēst sev matus un raudāt rūgtas asaras pie zārka ar nelaiķi saulesbrillēs? Pietrūkst vēl tikai kokteiļa ar saulessardziņu rokā!P.S. Tonijs Kērtiss uztvēra izteicienu par "pēdējo ceļojumu" burtiski un - bez jau ierastajiem cimdiem un saulesbrillēm - zārkā nokļuva arī Aifons, suņa Džeka pelni, cepure, vesela soma vēstuļu un fotogrāfiju, skaidrā nauda, medaļas, akmeņu kolekcija, divi pulksteņi un septiņas paciņas cukura aizvietotāja. - 4 rakstair doma
- 17.5.26 11:33
-
Bet septiņdesmito gadu padomju multiplikācijā ir vairāki eksemlāri, kas liek gribēt uzzināt kaut kādu plašāku kontekstu tam, kā šīs multfilmas ir tapušas. "Trīs banāni" noteikti ir šo multfilmu sarakstā. Kaut kad esmu dzirdējis joku, ka krāsas tanī laikā bijušas toksiskas, un no tām varēja labi apsisties. Pieņemu, ka patieso stāstu uzzināt nav vairs iespējams, jo retie mākslinieciskie izlēcieni uz didaktiskā satura un propagandas fona jau paši par sevi drošvien bija drosmīgi, bet jo interesnatāki tie tāpēc šķiet. - 1 rakstair doma
- 16.5.26 00:12
-
Vai kaut reizi dzīvē man būs sajūta, ka esmu gana laba?
Jā, ir lietas, par kurām, es uzsitu sev uz pleca, tomēr aizvien ar to ir bijis par maz.
Jo vairāk es izprotu sevi, jo labāk tas izskaidro dažas lietas manā dzīvē. Un tomēr - vai tāda birku piekarināšana sev ko maina? Vai sapuvis ābols no tā kļūst mazāk sapuvis, ja mēs to nosaucam smalkā vārdā? Priekš manis - jā! Ir bijis reizēm atvieglojoši saprast, ka es neesmu nenormāla, ja esmu savādāka kā citi. Ka varbūt tas nav tikai slikts raksturs un izlaidība. Vienlaikus tas zināmā mērā sagrauj arī cerības, ka kaut kas var mainīties. Jo vienmēr ir licies, ka es saņemšos un tad viss būs. Dažreiz tik ļoti gribētos būt vienkāršākai un pareizākai. Labākai?!
Pietrūkst vienkārša, cilvēciska siltuma.
Ir sajūta, ka es dodu un dodu, atdodu sevi visu. Bet vai ar to pietiek? Vai tagad es esmu gana laba? Un kam es gribu būt gana laba? Pati sev? - 6 rakstair doma
- 15.5.26 09:19
-
"Šajā trakajā laikā jāatgādina, ka Latvijas valstij šāda drāma pat piestāv, jo Latvija kā nekā dibināta uz teātra skatuves."
/(c)x - 3 rakstair doma
- 14.5.26 14:19
-
Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres". - 0 rakstair doma
- 14.5.26 11:43
-
- 4 rakstair doma