ツ
ツ
- 3.10.26 14:22
-
Es jums pastāstīšu, par ko es mīlu megakorporācijas.
Es diezgan ilgi esmu klausījies no visādiem audio entuziastiem par to, kā Apple čārdžo nesamērīgi lielu naudu par mid produktiem. Un es saprotu viņu punktu. Ja tu mēģini sasniegt kaut kādu matemātisko perfekciju ar sabalansētiem grafikiem, consumer electronics vienmēr būs vilšanās. Bet ir dažādi rīki dažādām situācijām. Es ļoti mīlu savas atvērtā tipa austiņas, bet man jau kādu brīdi ir arī AirPod Max, un man jāsaka, ka tās ir ļoti labas austiņas konkrētām situācijām un saturam. Jāatzīst gan, ka es viņas nepirku par pilnu cenu, un maksāt pilnu cenu par jaunāko versiju es tā uzreiz nemestos.
Viena lieta, par ko es biju skeptisks, ir vajadzība pēc visām tām Dolby tehnoloģijām mājas elektronikā. Tā nav nepieciešama lieta, lai baudītu kino vai mūziku, bet ir brīži, kad ir prikolīgi, ka kaut kas tāds eksistē. Smieklīgākā pieredze šai sakarā man bija šovasar, kad brīvdabas pasākumā, kad lielākā daļa cilvēku jau gulēja savās teltīs, es gāju uz krūmiem pačurāt. Bija tumšs, un es klausījos mūziku uz austiņām. Tanī brīdī, kad es biju jau krūmos, man kāds iečukstēja pakausī, un lieki teikt, ka es gadrīz palēcos aiz pārsteiguma. Nekādus mostrus vai krīpus es nesatiku, un izrādījās, ka tie čuksti bija vienkārši daļa no skaņdarba, kas tanī brīdī skanēja austiņās. No citām fīčām, es agrāk pat neapsvēru vajadzību pēc noise canceling, un lai gan šo fīču es nelietoju pārāk bieži, ir situācijas, kad tā ir nenormāli noderīga funkcija. Man gan arī ir īpašas attiecības ar skaņu, un ja mani mēdz kaitināt ventilatori un veļas mašīnas, bet es arī reizēm klausos mūziku, lai aizmigtu. Un tad ir visas tās taktilās lietas, kas mūzdienās nav nemaz tik pašsaprotamas, kā man likās. Kamēr visādi Sony un Zenhaizeri aizraujas ar skārienjūtīgām konrolēm, AirPod fiziskās pogas ir kaut kas maģisks. Es diezgan bieži kaut kur pārvietojos ar suni, un es esmu diezgan drošs, ja man būtu kaut kādas problēmas ar kontroļu reponsivitāti, es diezgan drīz beigtu staigāt ar suni austiņās. AirPods man ļauj diezgan labi kontrolēt visu bez pārsteigumiem arī cimdos vai caur apgērbu. Es nespēju nedomāt par to mītisko dizaineri no Kalifornijas, kā liecina visi uzraksti uz ābolu kastēm, kas ir dizainējis to rullīti. Nedomāju, ka viņam dzīvē par kaut ko ir jāsūdzās, bet pieņemu, ka viņam ir māja, sieva, bērni un suns, un dizainēt visādas šādas lietas ir vienkārši viņa dayjob. Pēc tam kaut kur Ķīnā bērni ar saviem mazajiem pirkstiņiem tos rullīšus lasa kopā, bet domāju, ka tas dizaineris nav dizainējis arī megakorporācijas piegāžu ķēdes, bet tikai to rulīti. Visbeidzot būšana Apple ekosistēmā arī palīdz. Sure thing, evil corp dara arī visas savas evil lietas, bet tomēr ir arī sajūta, ka kāds ir kērojis par to cilvēku, kas iegādāsies kaut kādu kompānijas gadžetu.
Noslēdzot tēmu, šīs dziesmas radio bija labs veids, kā noslēgt vakaru. Visas fīčas, protams, supportē tikai Apple Music, bet arī bez tā, manuprāt, labs treks.
https://www.youtube.com/watch?v=omFiEjEEcJ4
-
0 rakstair doma
- 3.10.26 15:11
-
Drama loves me: pat tad, kad aizgāju nobalsot, nokļuvu skandāla epicentrā: iecirkņa vadītāja brēca uz plikpauri ādas jakā. Aizdomīgais subjekts nupat bija izvilkts no iestādes pagraba un tikpat paaugstinātos toņos un ar stipru, zīmīgu akcentu aizstāvēja savas tiesības uz Krimu paskatīties, kur viņš balsos.
Es aiz šausmām automātiski, ar muguras smadzenēm, savilku saviem favorītiem plusus. Mīnusus gan kārtīgi aizkrāsoju. Nekas, gan jau arī tā derēs.
Bet brīžiem man liekas, ka man virs galvas ir iekarināts pašai savs mākonis. Kā Olafam no Frozen vai Travis solistam.
-
0 rakstair doma
- 3.10.26 13:12
-
Es vakar secināju, ka es morāli nebiju gatavs idejai, ka KKC kaut kad arī veras ciet. Tīri racionāli tas ir pilnīgi loģiski, un visdrīzāk es to esmu piedzīvojis iepriekš, bet emocionāli šķita, ka tā ir vieta, kur cilvēki nāk un iet, un dzīve neapstājas kā tādā mītiskā mežā. Bet tas arī parāda to, cik ļoti es esmu atpalicis no naktsdzīves urbānā vidē.
-
0 rakstair doma
- 2.10.26 17:01
-
Es ticu tev
Es ticu sapņiem
Es ticu visam, ko man stāsta
Ja mani kādreiz nenoglāsta
Tad neticu es vairs nekam
/Kārlis Vērdiņš, pirms gadiem 20+, citēts pēc atmiņas/
-
Paklusēsim kopā.
- 1.10.26 14:31
-
Stāstu par bērnus grūmojošiem čatbotiem es atstāšu citai reizei, jo... pasaule ir ļoti dinamiska vieta. Izskatās, ka ētiskās latiņas turētājiem latiņa ir izrādījusies par smagu. Par ko man īsti nebija šaubu, bet jāsaka, ka dažas situācijas gan ir diezgan melnbaltas, lai tur nebūtu grūti pieņemt lēmumus. Bet te nu mēs esam. Bet labi, manus personīgos svītrojumus tas maz ietekmē, jo pieugušos istabā es jau sen neuzskatu par pieaugušajiem. Bet oponentiem - well played!
-
0 rakstair doma
- 30.9.26 20:19
-
Es te vēroju, kā visi ir sarosījušies uz politiskiem viedokļiem. Savulaik es cilvēkus rosināju izdarīt izvēli par jaunām sejām politikā, par ko mani nosauca par koministu, un tas vēl bija mūsu inteliģentais sabiedrības slānis, tāpēc tagad neredzu jēgu iesaistīties šajā pseidoaktīvismā.
Taču viens arguments, kas gan vairāk izskan kā pārmetums, ir tāds, ka Progresīvo vēlētāji balso par kaut kādām izdomātām problēmām. Redz, kaut kādi būmeri varbūt arī nav ideāli visās izpausmēs, bet viņi toties ir kārtīgi "saimnieki". Pieņemu, ka ar to domāts ir labi vadītāji. Saimnieks svešās kabatās tomēr nav glaimojošs apraksts. Nefokusēsimies uz Kulbergu, bet es viņu pieminu tāpēc, ka redzēju fragmentu, kur viņš paskaidro, kur ir sievietes vieta. Latvija varbūt nav liela valsts, bet tomēr vairāk par miljonu cilvēku. Varu derēt, ka var atrast kādu labu un pieredzējušu vadītāju visos sainieciskajos jautājumos, kas vienlaikus nebūs emocionāli atsaldēts. Un pat ja visiem būmeriem var būt savs personiskais viedoklis, neviens viņus ar varu nespieda izteikt visādus sociāli neadekvātus vispārinājumus, un tad palikt pie saviem sainieciskajiem jautājumiem.
-
0 rakstair doma
- 30.9.26 10:56
-
"Recent reports point to a surprising local surge in Christian interest and youth engagement in Sweden and France."
-
4 rakstair doma
- 30.9.26 10:03
-
Es varbūt nesākšu kolekcionēt kompaktdiskus, bet šķiet, arī es esmu sasniedzis stadiju, kad man vajag biežāk iet pieskarties zālei. Par laimi analogā ikdiena man nav jābūvē no nulles. In fact, es te uzinstalēju vienu no daudzajām aplikācijām, kas solās būt alternatīva algoritmu saturam, un secināju, ka es nespēju dokumentēt savu dzīvi tādā līmenī, lai man būtu septiņas bildes nedēļā, ko tajā aplikācijā ievietot. Tas gan nenozīmē, ka es esmu pasargāts no algoritmiem un klankera, un es nevaru apgalvot, ka soctīkli nav nozīmīgs instruments, lai uzzinātu jaunas lietas. Bez soctīkliem var arī palaist garā faktu, ka draugi spēlē diseni vai rīko dzimšanas dienas svinības. Es gan ceru, ka drīzumā būs Bluesky līmeņa tipping point. Jo, piemēram, kas darās Tviterī, man nav ne jausmas jau stipri sen.
-
6 rakstair doma
- 30.9.26 09:30
-
Pirms kāda laika ASV bija kaudze gadījumu, kad cilvēki, kuriem ir nozagts telefons, ir pazaudējuši pieeju savam Apple ID. Arī naudu, bet naudas izkrāpšanas shēmas ir daudz un dažādas, un tur ir mazliet citi noteikumi. Gadījumi ar telefoniem balstījās uz sociālās inženierijas metodēm, un telefona passcode iegūšanu, tāpēc Android lietotiājus pasargāja citi ekonomiskie faktori.
Pret paviršību sociālās situācijās šie tehniskie risinājumi nelīdzēs, bet jāsaka, ka es pavisam citādāk tagad skatos uz pirksta nospieduma lasītāju un sejas atpazīšanu. Ir, protams, cilvēki, kas nesihronizē savus datus ar korporāciju serveriem, un pret savu ierīci attiecas kā pret priekšmetu, kas jebkurā brīdī var izgaist, and good for them, bet izrādās būt mazliet paranoiķim ir sliktāk kā pilnībā paļauties uz korporāciju dizainēto lietojamību. (Lielisks vārdu salikums man te sanāca.) Ar "mazliet paranoiķiem" es domāju tos, kas baidās šērot savus biometriskos datus, bet brīvi dalās ar saviem foto ar serveriem, un glabā paroles telefonā.
-
0 rakstair doma
- 30.9.26 08:52
-
Es nejūku prātā, vismaz ne vairāk kā parasti, man šodien darbā agrā dežūra - pusē septiņos, vēl tramvajā sēžot, iespraudu sērkociņus acīs, lai neaizkrīt, un sāku rukāt.
-
1 rakstair doma
- 30.9.26 07:51
-
Mans rīta dopamīns
Mother Mother - It's Alright
-
0 rakstair doma
- 29.9.26 18:28
-
Tik daudz darba, ka man jau ir sajucis septembris ar oktobri un oktobris ar novembri. Nemaz negribu domāt, kā būs ar decembri.
Un vēl tie mani principi. Biedējoši svarīgi. Reizēm gribētos kādu nolikt malā, lai vieglāk iet. Bet bail - ja nu tieši tas smagums ir tas, kas mani tur taisnu.
-
0 rakstair doma
- 27.9.26 20:50
-
Mēs ar Lauvu savus kaķus nikneimojam pēc atbilstošiem desertiņiem. Gizmo bija Oreo, Bīne līdz šim bija Persiki ar Putukrējumu (vai Plombīru). Bet kopš šodienas viņa ir Burkānkūciņa, un tas viņai tik ļoti piestāv.
-
2 rakstair doma
- 26.9.26 17:25
-
No nerediģētu tekstu redzētāja piezīmēm:
fakin hell, tagad man ir jāaizrāda ne tikai par "anglisku sintaksi, kas latviski tā nestrādā, nu lūūūdzu", bet arī par "šādā veidā tekstu veido mākslīgais intelekts, vai mēs varam, lūūūūdzu, neimitēt mākslīgo fakin intelektu"
-
11 rakstair doma
- 24.9.26 23:22
-
Kādas dejas praktizē 40 gadnieki ar lumbar spine problēmām? Dejas ar partneri.
-
2 rakstair doma
- 24.9.26 21:19
-
Un vēl, es ik pa laikam iečekoju, kādā statusā ir Blade Runner 2099. Gūgle saka, ka pirmā sērija būs novembrī.
-
0 rakstair doma
- 24.9.26 21:09
-
Neskatoties uz to, ka es esmu iztīrījis savu aktuālo vačlisti, kaut kas mani ir pamudinānis atkal tur pievienot Stoker. Es esmu diezgan pārliecināts, ka es šo filmu esmu jau redzējis, bet ne pietiekoši pārliecināts, lai spētu atcerēties kad un kādos apstākļos. Labākais skaidrojums šai mistērijai ir tāds, ka filma ir vieni vienīgi vaibi bez īpaša satura. Nenoliedzami lieliska montāža, bet būtu labi viņu nenoskatīties vēl arī trešo reizi.
-
0 rakstair doma
- 24.9.26 21:03
-
Mēs esam izgājuši pilnu apli, un cilvēki uzstāda aplikācijas, kas no lokāliem failiem ģenerē televīzijas kanālus ar filmu un seriālu atskaņošanas grafikiem. Strīmings, šmīlings - es gribu skatīties to, ko pa kasti šobrī rāda.
-
0 rakstair doma
- Kino: 28 Years Later: The Bone Temple
- 23.9.26 11:56
-
Mazliet negaidīt, bet man diezgan patika The Bone Temple. Tas varbūt nav šedevrs, kuram dot festivāla balvas, bet ļoti kvalitatīvs vizuālais izpildījums, ironija un saundreks. Jāatzīst, ka es ne pārāk labi saprotu, kuru filmu es esmu palaidis garām kino, un kāpēc viņas ir divas, bet šī ar Džimijiem bija lieliska.
-
0 rakstair doma
- 23.9.26 11:12
-
Viktorīna zinātājiem un attapīgajiem.
“Uzreiz jāsaka—neaizej galējībās, bada nāve tev nedraud, un situācija ir pilnībā glābjama! Pat ja ledusskapī nav tieši vistas kāju, mēs noteikti varam atrast kaut ko citu, ko pagatavot, vai izdomāt ātru plānu, kā tikt pie ēdiena.Lai mēs ātri atrisinātu šo "ārkārtas situāciju", palīdzi man saprast, kas tev ir pieejams.”
“Tuvākā un ātrākā vieta, kur Rīgas centrā remdēt izsalkumu ar gardu vistu, ir KFC Origo Stacijas laukumā vai Rīgas Centrāltirgus Gastronomijas paviljons.”
“Odekolonu dzert vai lietot uzturā nedrīkst nekādā gadījumā, jo tas satur lielu daudzumu tehniskā spirta un toksisku vielu, kas smagi apdraud veselību un dzīvību.”
https://www.youtube.com/watch?v=wOk3Zptny5s
( hint... )
-
0 rakstair doma
- 22.9.26 19:05
-
Šovasar Mančesterā vai Liverpūlē bija epizode, kur viens onkulis paklupa aiz bruģakmens, un nogāzās. Mēģinot būt paraugpilsonis, es piesteidzot klāt, lai palīdzētu viņam piecelties. Manu roku sagrāba divas spēcīgas rokas, un uzvilka sevi augšā. Cik interesanti, es nodomāju - rokas viņam ir tik stipras, bet kājas viņa vecumā vairs neklausa.
Kāpēc es šo epizodi atcerējos šodien? Es biju pie fizioterapeita, lai pasūdzētos par visām savām hroniskajām traumām. Saņēmu nosūtījumu uz kāju masāžu, un kaudzi instrukciju par to, kā trenēt lielus un mazus kāju un pēdu muskuļus. Ar visu aktīvo dzīvesveidu, izrādās dažas lietas ir jātrenē specifiski. Es varbūt neceru bizot kā pusaudzis līdz sirmam vecumam, bet tomēr mēģināšu nebūt tas onkulis, kas klūp uz līdzenas vietas. Es nevairos no palīdzīgas rokas, bet tā ne vienmēr var būt pieejama, un arī gūžas operācijas nav kaut kas, uz ko es gribētu tiekties jebkādā perspektīvā.
-
4 rakstair doma
- 22.9.26 15:15
-
Es ceru, ka neesmu palaidis garām vienīgo Monolink koncertu reģionā. Par laimi arī Berlīne nav nenormāli tālu.
https://www.youtube.com/watch?v=Ua01F5Bg8Oo
-
2 rakstair doma
- 21.9.26 16:07
-
Uzpeldēja ziņa, ka ASV, balstoties uz nepatiesiem mākslīgā intelekta ģenerētiem izlūkošanas datiem, kaut kad maijā gandrīz nogremdēja Ķīnas kuģi. Kruta, ka viņiem ir tāds ģeniāls aizsardzības ministrs, kas bīda "AI first" politiku. Visa tā retorika par to, ka lietas notiks pašas, mums atliek tikai pielāgoties mainīgajai pasaulei, ir tāda huiņa. Skaidrs, ka mēs nevaram mainīt dabas likumus, un mēs pielāgosimies, ja mums uzkritīs virsū meteorīts, kas noslaucīs no zemes lielāko daļu cilvēku, bet ja mēs paši uz savu rīcību skatāmies kā uz dabas stihiju, tad ir dirsā.
-
0 rakstair doma
- 20.9.26 09:37
-
Kino bija tāds posms, kad mīlestība bija gatava pārvarēt ētiskus, sabiedrības normu un veselā saprāta šķēršļus. Dažas filmas no deviņdesmitajiem labi varētu derēt dzeršanas spēlei, kad ir jāierauj šots katru reizi, kad tev gribās iekliegties - consent! Ar to es gribēju teikt, ka es atceros naratīvu par to, ka iniciatīva ir vīrieša atbildība, un pašpārliecinātība vienmēr uzvar.
Tomēr kas kaiš vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņu aktīva vai pat psihotiska rīcība iekaros sieviešu sirdis? Kā var no divām sarunām par augošām degvielas cenām uzburt liktenīgu vīziju par happily ever after, un veikt darbības šīs vīzijas iespaidā? Es saprotu, ka divpadsmitgadīgs pusaudzis var būt apmaldījies savās sajūtās un empātijas trūkumā, un tā viņam varētu būt pirmā mācība viņa turpmākajā romantiskajā dzīvē, bet tik pat labi tie var būt arī vīrieši ar bērniem un sievām. Un būtu ērti viņus salikt visādās sociālās un vērtību kastītēs, bet relatīvi nesena pagātne mums demonstrēja, ka inteliģetais liberālais burbulis nav pasargāts no šīs parādības, un vīrieši stipri pēc pusmūža veic visādus pusaudzīgus gājienus. Es pie tam neesmu pret pusaudzīgiem gājieniem mūža garumā, bet ir starpība, vai no tā ciešs latenas stabs, tevis paša veselība, vai kāds cits cilvēks. Man šķiet, ka spēja izvērtēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību ir fundamentāla pieauguša civlēka īpašība.
Ironiskā kārtā šo visu sanāk rakstīt tad, kad fonā rēgojas ziņas no Filadelfijas - tas gadījums, kad dzīve delivero ļaundarus no multenēm un b-filmām. Es domāju tīri vizuāli.
-
0 rakstair doma