Mazliet līdzīgā veidā par vientulības sajūtu man nākas domāt. Jo vientulība nav salūšana bez sabiedrības. Vientulība visspilgtāk izpaužas kā klīšana bez domu maiņas, bez iespējas uzticēt savas domu svārstības vēl kādam brīžos, kad uzrodas vēlēšanās to, kas iekšā, izteikt uz āru.
Bet, rau, tas viss ir patiešām svārstīgi un nepastāvīgi. Zinot, cik grūti sanāk piespiesties runāt "uz pasūtījumu", laikam labāk tomēr palikt pie rakstīšanas. Uzrakstot, pa retam iznāk arī kaut kas sakarīgs, bet neviens nav spiests to uzņemt, pieņemt vai jelkā reaģēt, tā ir tikai viena no iespējām. Šš. Čuksts. Sadzirdēja. Prieks. Nesadzirdēja. Arī prieks- sevī.

(Reply to this) (Thread)

Tā vienmēr ir tik atvieglojoša sajūta, zinot, ka tavs darītais vismaz kādam ir pa īstam vajadzīgs. Bet šis apstāklis pa īstam svarīgs laikam ir tieši radošajiem cilvēkiem.
Ja arī Tu nodarbojies ar apmēram mākslas lietām, tad varbūt zini, ka pati lielākā vientulības sajūta rodas māksliniekam, jūtot ka viņa teikto neviens nelaiž tālāk par ausu galiem vai acu plakstiem.
It īpaši pašā sākumā, kad tas radītais pa īstam vajadzīgs patiešām nav nevienam "no malas".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti pazīstami, bet varenā paškritika, melanholiskais temperaments- skumt skumšanas pēc arīdzan daudziem radošajiem raksturīgi. Daudzas norises notiek tādā pārjūtīgā gaisotnē, tverstot intonācijas.

(Reply to this) (Parent)