| tad bija tikai klusums |
Feb. 13th, 2010|03:24 am |
Es atceros to reizi laikam pagājušajā vasarā, kad mazliet saēdos tās indīgās sēnes & gāju staigāt pa Gaujas senleju. Toreiz aizklīdu mežā vēl aiz Raganu katla, kur lietus ūdeņi izskalojuši kanjonu agrākajā kamaniņu trasē. Sēdēju uz kraujas, bet vējš pēc brīža atnesa "profesionālas" karaokes dziedātājas balsi. Līdz ar tās sievietes dziesmu es redzēju vīziju, ka viņa ir vientuļa, pāri 30 gadiem, neglīta, bet vienmēr vēlējusies būt par atzītu dziedātāju. Šis vakars bijis kā viņas pēdējā cerība. Kad klausījos sievieti "dziedam", bija jau apmēram 2 naktī. Viņa šķita ļoti piedzērusies, ik pa brīdim izmisīgajā nošu stutēšanā ar bļāvieniem iesaistījās kāds cits piedzēris piedziedātājs. Tā nu karaokes sieviete sāka bļaut arvien skaļāk, bet viņas balss aizlūza & lēnām izdzisa. Tad tas bija tikai meža klusums. Ne tikai dziesma, ne tikai viena vakara atzinības alkas - kāda cilvēka veselas dzīves sapnis bija aizgājis bojā man vienīgajam to sajūtot. Toreiz, tajā brīdī es sajutos pats vientuļākais, kāds līdz šim dzīvē esmu juties. Neviena ar ko dalīties šajā vientulības sajūtā. Nevienas pašas dvēseles ar ko kaut domās saistīties.
Apgūlos uz koku saknēm & klausījos, kā trīc zeme no koku kustības vējā. Laikam uzliku Čili Pepperu Desecreation Smile; atkal sajutu sevi šeit & tagad, neizsakāmi laimīgu, ka esmu upes senlejas otrā, savā krastā.
|
|