Nedaudz paturpinot iepriekšējo:

Daudziem nez kāpēc liekas, ka es konkrēti izvairos no cilvēkiem. Pat vēl vairāk: ir tādi, kuriem ir visai stabils priekšstats, ka esmu pamatīgi iekapsulējies negative nancy.

Īstenībā tās visas ir nedaudz muļķības, jo vienkārši vēlos būt kopā ar cilvēkiem, kuros mājo labie gari. Neko nevaru izdarīt, ka tādu ir tik maz... Un pat tādi, kuri ārēji ir visai pozitīvi, bet pieņēmuši to kā ārējo, ērti polsterēto aizsargčaulu, kas nemanot tik ļoti saaugusi ar ego, ka kļuvusi par ērtāko žaketveida pozu lietošanai ikdienā. Nelaime tāda, ka esot līdzās ar šādiem bezdievīgi jaukajiem es jūtos kā esot starp dzīves viltotiem mākslas darbiem. Tāpēc arī pavadu laiku meklējot varbūt jau sen ikdienas sērskābes saēstos oriģinālus vai ar naktī, bezmaz elpu aizturējis, skatos uz tiem, kas mirdz patiesi...