kuri meta savus pulksteņus zemē no jumta, lai atdotu savu balsi par Mūžību ārpus Laika & modinātājpulksteņi krita tiem uz galvas katru dienu visu nākamo dekādi

kuri graizīja vēnas neveiksmīgi trīs reizes pēc kārtas, likās mierā un bija spiesti atvērt antikvariātus, kad tiem likās, vecums nāk virsū un raudāja

kuri tika sadedzināti dzīvi Medisona Avēnijā savos flaneļa uzvalkos, starp svina pelēkām dzejas brāzmām & pielieti ar pulka modes metālisko šķindoņu & reklāmas feju nitroglicerīna spiedzieniem & ļauni pārgudro redaktoru sinepju gāzi, vai tika nomocīti ar Absolūtajā Realitātē žūpojošiem taksometriem

kuri leca lejā no Bruklinas tilta, tas patiešām arī notika, un aizgāja prom nezināmi un aizmirsti, prom Ķīniešu Rajona ieliņu miglas spokainā apstulbumā & garām ugunsdzēsēju mašīnām, bez kaut viena alus par velti

kuri izmisumā dziedāja izkārušies pa logiem, izkrita pa metro logiem, ielēca tieši derdzīgajā Passeikā, uzlēca virsū nēģeriem, raudāja pa visu ielu, baskājaini dejoja uz saplēstām vīna glāzēm, sadauzītām vācu 30-to gadu nostalģiska džeza ierakstu platēm, piebeidza viskiju un stenot vēma nolāpītā tualetē, ar vaidiem un kolosālu tvaika svilpju pūtieniem ausīs