There, there. Tā ir ar darba triecientempiem, bet būs jau labi, beigās allažiņ viss ir labi.
es būšu skapī, ja nu kas uz sirds.

Man bija līdzīgi (ar tiem kontaktiem). Bet tagad jūtos tiktāl iztukšots, ka can't really give a fuck. Par tiem draugiem/paziņām, ar kuriem man ir kas kopīgs - par tiem jā, tos negribu zaudēt un kaut kā atrodu laiku sazināties - pat vairāk kā agrāk. A universitātes laika paziņas, ar kuriem kādreiz esmu aizgājis paskatīties basi or smth - can't really give a fuck. Varbūt vēlāk nožēlošu, bet pagaidām jūtu, ka labāk pārdalīt prioritātes.

Tāpēc cepties par to nav īsti vērts, imo. Ja spēj.

Jā, tā gan ir - varbūt pat ne sarunu pietrūkst, bet tāda sasodīta paripošana garām starp cilvēkiem - starp citu, domāju ka traki ir tad, kad ir tik tālu, ka can't give a fuck anymore - kamēr vēl pietrūkst, vēl ir labi..

Zini, man šķiet, ka trakākais ir tas, ka pa īstam tuvajiem vairs nepaliek enerģijas - it kā sarunājies, kad ir tam laiks, bet domās esi pavisam kaut kur citur vai vienkārši nekur..

Bet viens gan - kamēr cilvēki cits par citu kaut vai steigā iedomājas, nekas nav zaudēts. Kamēr ir jādeso pa darba lietām, bet iekšēji tas tomēr nav svarīgākais!
Nu ja, tas arī - just my opinion..

Artūrs Gailītis Tēvadēls I

(Reply to this) (Thread)

Kā šodien...
Gribās jau dažus labus pa līniju/tīklu apciemot, gribas rakstīt, bet viss par ko give a damn ir gulta!
Prāts riņķo ap visu svarīgo kā ziemas vērpetēs, un es blisinos ar miegaina lūša acīm....

(Reply to this) (Parent)