Džinksētie Brāļi Ziemeļi: I daļa

Runājām par viena laba drauga vienu kaimiņu, kurš nesen izspārdīja & izbļaustīja visu trepju telpu klusā koka mājā. Par to, kā viss labais reāli ātri beidzas. Arī bezdievīgi labs smelstiņš. Par to, kā šis Sagurušais laternu gaismā velkas mājās aizkustinoši skaistā ziemas naktī, raud un... un dzied Brāļu Ziemeļu "Uzsniga sniedziņš balts...". It kā nekas sevišķs, bet nu man tā šķiet nemērā gruzīga dziesma... gan jau arī tam vientuļam cilvēkam pēc īsajiem laimes brīžiem...

---

            Tālāk runājām tikai par Brāļiem Ziemeļiem. Kad man bija kādi 5 gadi, vietējā bijušā kolhoza kultūrsnamā šiem bija koncis. Tie brāļi ļoti sirsnīgi dziedāja, un man bija pat puķes priekš viņiem. Protams, visu sajaucu & iedevu nevis vienu katram, bet tam vienam brālim 2 puķes... & tas otrs teica: "nu tā kā uz kapiem..."

Jāatzīst, tā jau arī bija, līdz kādiem 7 gadiem es vairāk uz bērēm/kapiem mēdzu staigāt nekā pa kultūrsnamiem. Nopietni. 

Bet galu galā, tie taču bija Brāļi Ziemeļi. Viņiem nav humora izjūtas. Vismaz toreiz nebija. Tādi kā Joy Division tikai latvieši & dzied par sniegu nevis "mīlas saplēstajiem". Citādāk viņi pavisam izkritīs no tēla.

            Bet tas viss ir vesela stāsta vērts, kāpēc Brāļi Ziemeļi ir(bija) gandrīz Latvijas Joy Division, bet nekļuva par Brāļi-Dilani-satiek-Bītlus.

Nu jā, viņi bija uzvarējuši tajā Mikrofonā, 87-ajā. Ar to „sniedziņa dziesmu” protams. Bet līdz pat 90-tajam neko nebija ierakstījuši.

II & III daļā par to, kā Brāļi Ziemeļi ierakstīja iespējams izcilāko, patiesāko un smeldzīgāko albumu LV vēsturē. Un kur tas pazuda...