Gonzo Notes Nr.40 (o9.o9.o9)

Tik ļoti nodžinksētu vakaru vēl ar visiem apdauzītajiem devītniekiem klātim ņemot sen nebija nācies izcirst. Kā visiem zināms, šodien kurvja  bumbās latvju smukpuisīši iezāģēja galīgi grīdā (Butes-Balboa kungs & Helmis bija norm) – bumbas trāpija tikai miskastē & vispār viņi aizgāja bļitkot agrā rudenī.

Vēl pirms nolēmu profesionālajam kīnō mest svētu mieru, nolēmu beidzot uzbliezt to īsfilmu, bet cenzētājs stāv jau priekšā. Protams, viens no ienākošajiem video failiem bija tiktāl džinksēts, ka šo jauko nodarbi atmetu nemaz neatsācis.

Tad mācoties no multenēm domāju, ka „ now only crab dinner can calm my nerves”, bet no krab dinner es visticamāk dabūtu Sibīrijas mēri (Anthrax...mmmh... all right!!! ) , tā ka neuzņēmos riskēt, apēdu saldējuma kokteili ar visvisādu sastāvu & pēc brīža satiku dusmīgo & aurojošo Misteru Vēderu no apakšstāva...

Bet vienalga  Screamin' Jay Hawkins ir pa īstam riktīgākais nēģeru Fušante! Šito dziesmu šovakar auroju pār visu pilsētu & aurošu laikam turpinājumā visu nakti. Mani draugi ir zaļi no dzena, jo viņiem netraucē dažu personu šķībās apziņas interproporcionālā nepakļaušanās bipolārā spiediena disorderiem, bļa!

Iedzer tējiņu & apgulies! Uzvedies smuki, pieaugušu cilvēku kārtībā nečāpstini & runā pieklājīgi. Vai nerunā vispār.

Es tagad lasu „Zvērkāvi” & mēģinu domāt par jaukajām indiāņu meitenēm, kas spēlē ģitāras & draudzīgiem indiāņu zēniem, kas atnākuši no medībām, pārgājiena & spalvu meklēšanas purvos, sēž pie ugunskura, laiž pa apli miera pīpi ar izgrebtu piekūnu lidojumā, klausās indiāņu meitenes un dzied līdzi garu balsīs.

Jau bērnībā man ļoti patika indiāņi & tad vispār es parasti izvēlējos to otro variantu.

---

Vēl man bija saulaina diena purva vidū vakar pirms saulrieta.

---

Nu jau beidzās. Diena. Kuras varbūt nemaz nebija.