Eh, mani reizēm dara gluži vai traku, kad redzu šādas pārdomas no malas.
Tādi cilvēki AIZDOMĀJAS un NESAPROT - kāpēc vispār dzīvo - tātad, MEKLĒ, nevis paķer pirmo izskaidrojumu, nedaudz pielāgo, un metās iekšā Lielajā Maltītes Dalīšanā. Pēdējo,manuprāt, pietiek un pāri paliek..

Citi skatās, un ūdens virspusē ierauga tikai izķēmotu sevi, cits - tikai pelēkas debesis, un vēl cits iebrien dziļāk, kā gribējis, un tad ļaunojas par samērcētām kājām - ne jau visi pamana, ka zem spoguļa ūdens virspusē ir vēl kaut kas - trakākais, ja paši nolemjam, ka neesam nekas vairāk par spoguli, vai peļķi. Jūra arī ir viena makteni liela peļķe, ja uz to tā skatās:)

Ja reiz Tev ir sirds, kas spēj just, un prāts, kurā rodas domas - tad, man šķiet, tas nav tikai dēļ tā, lai tā pirmā apstātos, un otrais izdzistu un kļūtu par vēl vienu saujiņu zemes.. Tam ir jābūt kaut kā vairāk dēļ.

(Reply to this) (Parent)