| |
[4. Mar 2013|15:31] |
Būs vien jāieraksta, lai apstiprinātu savu dīvainību, ja nu kāds vēl šaubījās. Nesen lasītā grāmatā es iesmējos šķiet nevietā, tas normālā izpratnē. Runa ir par Karmena bin Lādina Ko slēpj karaliste. Mana dzīve Saūda Arābijā , bet šķiet vajag ļoti triviālu un prastu ieskatu saūdarābu vēsturē. Pēc vēstures laika nogriežņa vakar, viens no Muhmediem Asiziem vai kā tur bija, nometa ķeseli tuksnesī ar vārdiem: "Te es būvēšu savu sūda pili un tagad te ir mana karaļvalsts!" Arābi vairojās ģeometriskā progresijā, sievietes tur ir NEKAS, ja vien kā vienas no sievām tiem arābiem. Pāris desmitgadu vēlāk, ~30tajos, zem sūda (saūda) arābu mājelēm uzgāja naftu, nu tad sākās. Tā substance, protams, piederēja šīs pašpasludinātās karaļvalsts klanam, brāļiem, brālēniem un prinčiem, tieši stingri pēc amatu kārtības un korāna pantiem. Runa ir par daudz jo daudziem miljoniem naudas. Nu tad pēc visa spriežot klana vīri plaukumā pārsvarā ņēma nelabu galu nokrītot tuksnesī ar savām mazajām, personīgajām lidmašīnītēm, bet Darvina balvu piešķiram...vārdu sakot vienam no BinLādinu klana vīriem, vārdu neatceros. Šis sabiezējis kabatā tiktāl, arī galvā, ka jāpērk Formula 1 auto. Bet protams! Katrs sevi cienošs arābs ko tādu vēlas. Tad nu viņš sasauc pagasta vīrus, atver garāžas vārtus un ņems skaidu. Paātrinājums tik labs, ka paurītis klakt! ar pakausi pret sēdēkļa rori. Mēnesi kā dārzenis izvilka un cahh prom, kur nu korāns sūta. Piedošanu, bet es iezviedzos kā Forevers desā samalts auzu kombains.:D |
|
|
| Mēs visi esam trīs. |
[6. Dec 2012|15:58] |
Es sapratu algoritmu, divas lietas kā uzrakstīt dižpārdokli - izvirst triloģijā un iekļaut nosaukumā "spēle". “Bada spēles" Sūzena Kolinsa, padevos un atdevos, baisa inde, jo nevar aizvērt un atverot acis atkal jāturpina. Jāsaka gan, ka bez paliekošas vērtības un grāmatas, kuras otru reizi nekad nelasītu. Ekranizējums pēc tam drausmīgs, sliecos uz diviem iemesliem - autore paturēja ekskluzīvas tiesības maisīties kā jātaisa kino, otrs jau pieminētais, laikam jau seguma nekāda literārā ziņā. "Meitene ar pūķa tetovējumu" Stīgs Lārsons arī ļoti indīgs, bet jau biezāks segums, kur spēle? Otrās daļās nosaukums ir "Meitene, kas spēlējas ar uguni"! Vispār ciets gabals un iesakāms, ekranizējums traucēja mazliet gan savu fantāziju laist auļos, bet ne tik ļoti, it sevišķi zviedru filmētais. Patriks Ness "Haosa spēle" ar citādākiem grāmatu nosaukumiem, esmu gan tikai divas izkniebis un gaidu trešo. Ļoti klasiska zinātniskā fantastika, jūtama Lema ietekme, bet iepriekšminētā inde neapšaubāmi - nevar aizvērt. Zvaigznes marketiologi pielīdzina Bada spēlēm, bet tas ir mārketings, jo labāks un iespējams paliekošs. "Troņu spēle" Mārtins Džordžs R.R. Esmu gan izlasījis tikai pirmo, bet jau skaidrs, ka lasīšu tālāk, pierezervēts bibliotēkā ir, taču iepriekšējais ņēmējs dikti ilgi lasa, nu ko var 750.lpp interesantu gabalu lasīt jau otro nedēļu?! Ekranizējums ekselents, dārgi un pamatīgi, mans iemīļotākais personāžs ir punduris Tīrions Lanasters, kurš auguma nepilnības kompensē ar asu mēli, melnu humoru un tik pat asu prātu. Kaut kā tā, jā. |
|
|
| Andris Pētersons "Ievārījums un brīnumi" |
[20. Sep 2012|15:11] |
Nespēju atturēties un pārpublicēju vienu viņa stāstiņu. Manuprāt labs, vispār laba grāmata. Cilvēciska, gramatiski pareizi ieturēta un viegla.
Uzticēšanās
Kad profesors mums,
zaļajiem pirmkursniekiem, uzdeva savākt aculiecinieku atmiņas par pirmajiem
pēckara gadiem Latvijā, kolhozu tapšanu, deportācijām, mežabrāļu uzbrukumiem un
tamlīdzīgiem notikumiem, apņēmības pilns devos uz savai dzīvesvietai tuvāko
kolhozu. Milzīgā saimniecība vadīja pēdējās dienas. Lauki sadalīti – daļa privatizēta,
daļa atdota īpašniekiem, tehnika aizvesta uz viensētām. Tukšajā kantorī uz
grīdas un plauktiem mētājās dokumentu atliekas un cita draza. Pāri šai postažai
man piepeldēja milzu auguma sekretāre. Varena liepa, ne sieviete. Atgāzu galvu
un uztvēru laipnu skatu. Jā, viņa piekrita kolhoza dibināšanas dokumentus un
dažas fotogrāfijas. Piedevām, palūdzis vecāko kolhoznieku adreses, devos viņus intervēt...
Divi mani studiju biedri nebrauca
nekur. Aculiecinieku atmiņas par Latvijas nacionālajiem partizāniem viņi
sarakstīja, neizejot no kopmītņu istabiņas. Kā musulmaņi, satupuši gultās ar
alus pudeli vienā rokā un pildspalvu otrā, abi dzina savus sapņu kuģus
fantāzijas okeāna plašajos ūdeņos. Jo istabas vidū noliktā alus kaste kļuva
tukšāka, jo vairāk sabangojās ūdeņi. Drosmīgie nacionālie partizāni veica
pārdrošus uzbrukumus padomju karaspēka vienībām, izpestīja savus biedrus no
drošas nāves, sazinājās ar Lielbritānijas slepeno dienestu...
***
Ko tur daudz
stāstīt.
To visu var izlasīt
mūsu profesora grāmatā.
|
|
|
| |
[24. Apr 2012|15:09] |
Laikam tomēr jāuzraksta par šo grāmatu.
Neko daudz, feini psihodēliski stāstiņi, BET.... Autors ņirgājas par savu lasītāju t.i. mani vai es nesapratu?! Pēc katra stāsta ir "autora piezīme", ko viņš ar to domājis un kā stāsts radies. Vēl palielīties, kuru balvu garadarbs ieguvis. Jobtv.. kādēļ mani uzskata par muļķi, ka es pats nevaru izdomāt savu versiju, iedarbināt subjektīvo fantāziju un baudīt. Kaut ko tādu es sen neesmu lasījis, kad piesmej visu drēbi.
P.S. Latviešu valodai 50 gadu piespiedu rusifikācija ir nodarījusi mazāk ļaunuma kā brīvprātīga amerikanizācija 10 gados. |
|
|
| |
[4. Apr 2012|12:36] |
Brīdi vilcinājos, vai vispār ko rakstīt, ka neizklausās pēc konstantas īdēšanas un negatīvas nolikšanas. Tomēr. Sākšu ar atkārtošanos un kādu pozitīvu noskaņu, lai iepriekšminētais tik ļoti necērtas acīs. Kā zināms, latviešu literatūrā pēdējā laikā ir jauno (arī burtiski) fantasy un sci-fi rakstnieču renesanse, vai arī drīzāk sākums. Tas ir labi. Man šķiet, ka jebkurš jauns censonis ir pelnījis, lai viņu izlasa. Tad lūk, apmeklējot bibliotēkas "jauno grāmatu stendu", es ņemu arī šīs autores. Pirmā patika, bet devu handikapu. Otrā šīs pašas autores grāmata lika kliegt netīksmē - sākas ražošana un plaģiātisms atklātā veidā. Iespējams jau, ka Zvaigzne ABC marketiologi ir parakstījuši ar jaunkundzēm kādu nebūt plānveida līgumu, citādi es nezinu... Lūk, tad ir vēl dažas autores un darbi patrāpījušies, lai jau varētu izteikt viedokli kopumā. Vāji, ļoti vāji, jākliedz vienatnē kā vīram no Наша Russia, kas sarunājās ar televizoru: "saulīt!!! Tu pati atceries, ko pāris lappušu atpakaļ uzrakstīji?!" Kādēļ galvenais varonis jāpadara par tracinošu muļļu un idiotu, kuram negribas just līdz?! Un tādā garā. Saprotams, ka absolūti ko jaunu ir grūti ģenerēt un zemapziņā nāk arā kas redzēts, dzirdēts, bet tomēr, gadās taču, ka kāds (es, piemēram) ir nejauši novilcis kaut kādā mēslainē no žanra fana C klases nevienam nezināmu francūžu sci-fi filmu, nu gadās. Un tagad es lasu "oriģinālliteratūru". Ok. Labi, tas, ka dāmas raksta, valoda ir pārsteidzoši daiļa tam vecumam un kopējām tendencēm ir apsveicami, pat lieliski un tiešām ir pelnījušas lasītāju. Īsumā, subjektīvi, esmu vīlies.
***
Ja jau par grāmatu tēmu, tad jāpiebilst vēl kas. Tam subjektam, kas izdomā tulkotāja piezīmes palikt nevis konkrētās lapaspuses apakšā, bet grāmatas beigās ... nu pirkstus varbūt nevajag gluži aplauzt, taču likt padzīvot miteklī, kur sausā tualete ir ārpus mājas. Lai jūt kā ir pie mazākās vajadzības klunkurēt aizsētā, poētiski izsakoties.:> |
|
|
| Laura Dreiže "Laimes monitorings" |
[12. Jan 2012|12:43] |
Manuprāt visi mūsu jaunie censoņi, kas publicējas, ir pelnījuši tikt izlasītiem. Pat Kivičs, viņa gadījumā gan, lai paņirgātos. Lūk, skuķis jauns un jau trešais romāns esot, bet man patrāpijās šī:
Ļoti jau man darba algoritms atgādina kādu ārzemju dižpārdokli, triloģiju līdzīgā žanrā. Ne man spriest, tas ir labi vai slikti. Ja apzināti - ne tik labi, ja neapzināti - talants. Tā kā šīs līdzības mani nepameta visas grāmatas laikā, domāju, beigas būs sapistas (atvainojiet) kā jau šādos dižpārdokļu veida darbos. Nekā, tas nu ir labi, beigas nesajāja. Jā, sci-fi žanram galvenais ir sižets un fantāzijas ideja, kas svaiga. Vispār vērts ir izlasīt aiz cieņas pēc latviešu jaunajiem autoriem un diezgan interesants. Īsumā. |
|
|
| |
[31. Okt 2011|12:07] |
| [ | Noskaņa: |
| | mau kā gos rumulēšanās laikā | ] |
- Dzenis kala debesīs. – Jorģēns ar durkļa galu izmakšķerēja no tomātu mērces zivs gabalu un iemeta mutē. – Tā iekalu, ka škandāls pa visu pagastu. Nāku vienvakar no „Skapja”, ragi dūņās, pats par sevi. Nez kas par mendeli aiztrieca mani uz darbnīcu, pagrābu meiseli un āmuru un pie kapakmens klāt. Velns mani tikmēr dīdīja, kamēr ņēmu un iekalu to nolādēto mīkstinājuma zīmi. Nu, pats jau arī biju galīgi mīksts. [...] – Kādu mīkstinājuma zīmi? – Rūta miegaini mirkšķināja acis.
- Kādu, kādu? Parastu! – Jorģēns paslēja īsu, spēcīgu pirkstu un uzzīmēja gaisā lielu ķeksi.[...] Uz Mākslinieku savienību fotogrāfiju aizsūtīja. Ne jau manu, protams, - viņš iesmējās, - bet akmeni. Ar visu bižutēriju, ar rozēm, ar štulpēm, uz visu to beztrakāko, kā teica čigāns. Vienā malā vārpas un otrā bērza zariņš, bet pa visu milzu burtiem; „AMĀLIJA PAKAĻA 1901 – 1987 Dusi saldi”. Nu tā dirsa dus [...] Mello marmoru šiem vajagot, paši ņem un pa nakts mellumu atved, vilks zina, kādos baronu kapos nospēruši.[...]
Parasti es ņemu tikai avansu, procentus trīsdesmit četrdesmit, un nodzeru. Pēc tam ķeros klāt, un neviens vēl nav žēlojies, ir ātrums un ir kvalitāte. A šitie? Viņi ņem un samaksā man visu! Kas man? Es ņemu un nodzeru. Visu! Vai tur nevajag laiku? Vai pēc tam vairs var kārtīgi strādāt? |
|
|
| * |
[24. Okt 2011|12:50] |
| [ | Troksnis |
| | james "Not So Strong!" | ] |
Par "Ciparu cietoksnis" no Dena Brauna, tā kā IT cilvēki spļaudās, pat neIT ļaudis. Man grūti spriest kāds ir tulkojums par tik specifisku nozari, bet tām acīmredzamām aplamībām manuprāt ir vienkāršs izskaidrojums. Autors savus darbus raksta nevis uz rakstāmmašīnas, bet kalkulatora, kuru pārsvarā lieto naudas skaitīšanai. Grāmata ir gatavs scenārijs kārtējam Svētāmeža grāvējam, tādēļ tādas absurdas IT lietas, taču uz ekrāna skatāmākas kā reālajā dzīvē un pietuvinātas patiesībai. Lai man piedod ajtišņiki, bet uz ekrāna šī garlaicīgā un neskatāmā nodarbe nebūtu nevienam tik interesanta, es domāju skatītāju vulgaris, kas grauž kukurūzu kinoteātrī. Pilnīgi gara acīm redzu galvenajā lomā, kas attēlo civilistu akadēmiķi Deividu un drāžas cauri puspasaulei pēc iedomāta relikta, Nikolasu Keidžu. Tikai viņa stulbās kucēna acis spēj izraisīt vemšanu šī darba sajātajās beigās ar brīnumaino izglābšanos no nāves un laimīgu mīlestību (klasika). Slepenās organizācijas šefs nigers, protams, Morfejs no matriksa..emmm Laurenss Fišburns, bet algotais slepkava, ierasajā ļaundara ampluā ar izvalbītajām acīm - Stīvs Bušemī, pietam viņš šajā ekranizējumā spēlē pirmo vijoli aktierspēlē. Tas nekas, ka neizdveš ne vārda un novāc tikai vienu pēc otra traucējošus personāžus. Atkarīgs no režisora, bet neviennozīmīgā, divdabja Stretmora (NDA šefa vietnieks, kurš itkā labais, bet tad ne īpaši) lomu tēlot piedāvātu, kurš iespējams pat piekristu, seram Entonijam Hopkinsam , žēl jau, bet nauda jāpelna. Netipiski skaistās zinātnieces jau ir otrais plāns. Nobeigumā vēl spoilers ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lordramex`am (vispār jau šis tapa pēc Tava lūguma) - sajūsmā spiedzu un applaudēju kā pie beigām ~20 minūtes sižeta un tikpat lapaspušu kriptogrāfijas nodaļas gaišākie spēki mēģina atminēt pirmskaitli, primāro atšķirību starp Urāns238 un Urāns235!:D Tas pat nav spoilers, jo bērnam uzreiz bija redzams kh.
*Vispirms uzrakstīts ar pildspalvu uz neiemesta ZRP vēlēšanu biļetena. |
|
|