|
31. Okt 2011|12:07 |
- Dzenis kala debesīs. – Jorģēns ar durkļa galu izmakšķerēja no tomātu mērces zivs gabalu un iemeta mutē. – Tā iekalu, ka škandāls pa visu pagastu. Nāku vienvakar no „Skapja”, ragi dūņās, pats par sevi. Nez kas par mendeli aiztrieca mani uz darbnīcu, pagrābu meiseli un āmuru un pie kapakmens klāt. Velns mani tikmēr dīdīja, kamēr ņēmu un iekalu to nolādēto mīkstinājuma zīmi. Nu, pats jau arī biju galīgi mīksts. [...] – Kādu mīkstinājuma zīmi? – Rūta miegaini mirkšķināja acis.
- Kādu, kādu? Parastu! – Jorģēns paslēja īsu, spēcīgu pirkstu un uzzīmēja gaisā lielu ķeksi.[...] Uz Mākslinieku savienību fotogrāfiju aizsūtīja. Ne jau manu, protams, - viņš iesmējās, - bet akmeni. Ar visu bižutēriju, ar rozēm, ar štulpēm, uz visu to beztrakāko, kā teica čigāns. Vienā malā vārpas un otrā bērza zariņš, bet pa visu milzu burtiem; „AMĀLIJA PAKAĻA 1901 – 1987 Dusi saldi”. Nu tā dirsa dus [...] Mello marmoru šiem vajagot, paši ņem un pa nakts mellumu atved, vilks zina, kādos baronu kapos nospēruši.[...]
Parasti es ņemu tikai avansu, procentus trīsdesmit četrdesmit, un nodzeru. Pēc tam ķeros klāt, un neviens vēl nav žēlojies, ir ātrums un ir kvalitāte. A šitie? Viņi ņem un samaksā man visu! Kas man? Es ņemu un nodzeru. Visu! Vai tur nevajag laiku? Vai pēc tam vairs var kārtīgi strādāt? |
|