| Dievs, sludinātāja, es un plencis (lomas mainās). |
[30. Jan 2012|14:21] |
Ir vakari, kad negribas braukt mājās, drīzāk vēlme šo brīdi attālināt.
Kluss vakars un tramvajs nomierinoši ieaijā mani grāmatā, līdz beidzot saklausu letarģisko K. Seržanta ierunāto: „Tramvajs iet līdz depo Maskavas ielā”. Vienaldzīgi pametu skatu caur logu ārā, tumsa, snieg, skaisti. Pēkšņi atminos kā izvilku mammu no dziļās Ziemeļvidzemes beidzot pie sevis ciemos uz galvaspilsētu. Viņai ļoti nepatīkot drūzma un maskačka vispār drausmas, tur taču narkomāni aplaupa gaišā dienas laikā. Un tad viņa lūkojoties pa šī paša tramvaja logu, saka: „Klau! Te taču ir skaisti”. Atzinīgi pasmaidīju un sapratu, ka šājā brīdī mīlu savu māti vēl vairāk, bet atkal to nepateicu. Tik daudz laba neesmu pateicis skaļi, ka ar to pietiktu divām laimēm.
Atvieglots izkāpju vienā no maskačkas īpatnējākiem rajoniem, lai gaidītu nākamo transportu, kas mani nenovēršami nogādās mājās. Pēkšņi, es pat teiktu nodevīgi, no mugurpuses pielavījies cilvēks uzliek roku man uz pleca, es saraujos.
- Tu Dievam tici? – patīkama izskata sieviete vaicā.
- Nē! – Tikai mirkli apjūku un speru laukā ar ķecerīgu smīniņu, bet sajūtu „klientu” – Kuram?
- Tam vienīgajam, kurš radīja visu, - dāma saskumst.
- Visu ... šo?! – cerīgi tincinu.
- Tici un Dievs tevi mīlēs , - garlaikoti un nepārliecinoši sludinātāja liek man vilties.
- Tavs Dievs ir vājprātīgs psihs, ja viņs ir radījis visu šo. Cik slimam ir jābūt, lai radītu zobu sāpes, vēdera nesaturēšanu un Sīgala filmas? – agresīvā lepnumā ieinteresējos.
Sievietes sejā parādās skāba ēna un es pat nožēloju savu verbālo paštaisnumu.
- Bet Dievs ir radījis cilvēku, tev būtu par to jāpateicas, - argumentēti murmina būtne.
- Paskaties taču uz mani! Viņs, kas neeksistē, taču nav pie pilna prāta ko tādu radot. Manuprāt viņam ir sūdi galvā. Un vēl pēc leģendas viņs atļāvies pēc šāda „darbiņa” atpūsties vienu dienu pēc tam. Es tam sprukstiņam neuzticētu pat velokurjera atbildību, kur nu vēl Pasaules un cilvēka radīšanu, – skumji norādu uz acīmredzamo.
Pienāks vizuāli deklasēts subjekts, saukts tautā par alkānu, un iesaistās.
- Eu! Alu dzersit?
- Jā! Nē! – Unisonā atbildam.
Vīrelis pastiepj ķetnā iekrampētus četrus aliņus uz priekšu un es atzinīgi noūjinos, necerēti laba gaume. Viņs pasniedz reliģiozajai būtnei, bet es pārtveru un veikli atpogādam pieploku kakliņam, iepriekš paskaidrojot, kādēļ sieviete atteiksies. Ar acs kaktiņu manu, ka manas puspudeles slāpes ir pārmēru vairāk kā vīrelis cerējis. Gandrīz nokaunējies atraujos.
- Par ko jūs runājat? Dzirdēju kautko par dieviem, - patiešām ieinteresēti alkāns ievaicājas pēc krietna alus malka.
- Jā, nē..., - dieva sūtne kļūst neizlēmīga.
- Alu dzersi? – Vīrs šķelmīgi piedāvā vēlreiz, nekautrīgi novērtējot sievieti no lejas uz augšu.
- Viņa nedzer, jo alkoholu droši vien ir izdomājis Lucifers. – Drosmīgi iejaucos un neaizmirstu pasniegties pēc dziras.
- Kā tu to zināji? Teicies taču neticot, - cerīgi neliekas mierā viņa.
Piesūcos pie nākamās alus pudeles un nepieklājīgi atraugājies apdomāju, ka varbūt es tomēr vēlos nokļūt mājās. Sniegs man kūst uz sejas un acenēm.
- Tādēļ, ka tavs sūdbambulis izdomā tikai mēslus un es pieļauju, ka kāds tad tomēr arī rada ko labu, - jau sakāmā vidū nolemjot, īsais kurss vēsturē par raudzēto dzērienu rašanos šovakar izpaliks.
- Tad sanāk, ka tev patīk viss, ko nav radījis Dievs, kam tu netici, bet kāds cits?
Manuprāt viņa sāk murgot un šaubīties. Jūtu iekšējo cīņu cilvēkā, oratoriskās demagoģijas panākumus un jau taisos pabeigt šo pusjēdzīgo sarunu, jo dzirdu tuvojamies tramvaju.
- Alu vēl dzersim? – Ar slapju dikciju man vaigā iešļupst plencis un nesagaidījis atbildi pazūd vārtrūmē.
Klusums. Mēs apstulbuši skatamies viens uz otru un es neiekāpju transportā. Mana oponente pat uz šo alkāna jautājumu neatbild noliedzoši. Aizmēķēju un lūdzu pie sevis kaut ko, kam es neticu, lai šovakar neviens vairāk nerunātu, norādot to pat ar ķermeņa valodu, mazliet aizgriežoties.
- Kas tev tik ļoti ir nodarījis pāri? – mani nesagatavotu pārsteidz sievietes balss un viņa šķiet izklausās tiešām ieinteresēta.
Nebiju ko tādu tik ļoti gaidījis, ka klusējot izvelku nākamo cigareti, iepriekšējo nodeguli uzkrītoši ilgi bakstu urnā. Tagad vīrs ar alu būtu tieši laikā, bet plencis kur pazudis, nolādēts.
- Iespējams, ka tavs sapistais Dievs, kam es neticu, - neargumentēti norobežojos ar cerību, ka būs gana.
- Gribi iedzert alu? Ēh?
- Jā! Sātanu. – nožēlojami murkšķu
- Alu dzersim? – pēc šlakatām uz vaiga nojaušu, ka pielavījies deklasētais īpatnis.
- Vairs neesmu īsti drošs, bet dzeršu, - ignorējot sājo skatu, iztukšoju visu pudeli.
Klusējam.
- Veco zēn, nedusmojies uz mani! Es vienkārši gribēju uzcienāt labus cilvēkus un te nu jūs esat, - atkāpjas drošā attālumā, lai mani nekaitinātu viņa slapjā dikcija. Tomēr pamanīja, es neslēpu riebumu.
Sajūtos vainīgs un nelaimīgs. Lūk, cilvēks, kura ticībai es rupji uzspļauju. Lūk, subjektīvi slikti pēc vizuālā novērtēts vīrs, kurš neprasa cigareti vai naudu maskačkas sirdī, bet cienā ar alu un pārāk neuzbāžas ar runāšanu. Šī trijotne ir tik dīvaina kā fabula par līdaku un ... aizmirsu, nu tie lopi, kas vilka vezumu katrs uz savu pusi. Caur smadzenēm izskrien vēl milzums domu, kuras nepaspēju konkrēti piefiksēt un pat neiederas šajā situācijā. Iedziedas sliedes, liecinot par nākamā tramvaja tuvošanos un es vienaldzīgi palūkojos tā virzienā.
- Brauksi mājās? – abi vienlaicīgi un gādīgi vaicā.
- Nezinu, - godīgi atzīstos.
Tik apjucis neesmu bijis sen. Nē, ne jau par ticību vai ko tādu, bet apmaldījies šajā sireālajā brīdī. Mana stingā acu skatiena robežās uzvīd pasniegts alus. Caur pudeles stiklu var redzēt optiski izkropļotas, bet skumjas dievticīgās sievietes acis, bet es kāri iztukšoju trauku, palaižot garām kārtējo tramvaju un nevienam neredzami sasprindzinu žokļa muskuļus.
- Tavs dievs ir nolāpīts kretīns, lūk kas viņs ir. – Izsaku verdiktu, jau pat nezinu kam adresētu.
Manus plecus apskauj pamatīga kalēja ķetna un alkāna acīs šķiet redzu nedabisku mirdzumu.
- Ņeabižaj žeņšinu! – Bez spļaudīšanās man pārmet mūsu kopējais plencis un man izspiežas atvainošanās smaids, ceru, ka ne izaicinošs.
- Iespējams..., - mani apstulbina ticīgā, šķiet tikpat miklām acīm.
- Jūs esat labākais, kas ar mani noticis pēdējā laikā, - godīgi atzīstos. – Naudu gribi? – vaicāju alus vīram.
- No tevis neņemšu, - neatņēmis roku no pleca atbruņojoši atbild vīrs.
- Tu gribi iet mājās? - mātišķi un retoriski sieviet mani izrauj no blenšanas nekurienē.
- Nezinu, bet es laikam iešu, jā. Ar kājām,- un eju.
Pēc krustojuma pagriežos un redzu kā abi stāvi mani pavada ar skatiem, joprojām nepakustējušies. Vīrs pat nav pielicis alus pudeli pie lūpām, kas pacelta pusceļā. Sieviete jau apsnigusi un mana tuvredzība viņas stāvu projicē tikai daļēji. Pametu skatu pirms līkuma vēlreiz uz aizmuguri, joprojām viņi tur ir. Es aizgāju pat neuzzinot viņu vārdu, bet tas jau laikam ir nebūtiski. Kas te pie velna tikko notika?! Kurš no mums bija sludinātājs, kurš plencis un ... kas esmu es? Pusceļā man garām pabrauc mājupvirzienā braucošs tramvajs, kuru ignorēju ar spītīgu smīniņu. Acenes ir piesnigušas un izbaudu mirgoļojošās gaismas caur stikliņiem un pat nepapūlos tos noslaucīt, šādi izkropļota nakts pat izskatās labāk.
Ienākot mājās, ierasti sagaida mans ellīgi melnais un skaistais kaķis, kas pieglaužas kājām. Paņemu uz rokām pie krūtīm piespiedis dzīvnieku paņurcu, izpildot ikvakara rituālu.
- Zini, ja tā sūdumuša, Dievs arī ir ko sameistarojis, tad tu, kaķi, nepavisam neesi tas sūdīgākais un esi izdevies nudien! Ejam gulēt!
Kaķis smagi uzguļas uz kājām, tad iekārtojas ērtāk un murrāšana mani pamazām slīcina neveselīgā pusmiegā, tad atslēdzos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}