Pašiem cilvēkiem reiz nāksies pārcelties un izplatīties, Zeme nebūs apdzīvojama neierobežoti ilgu laiku (ja ne kas cits, tad Saules sarkanā milža stadija to piebeigs). Pie tam, [pietiekami lielos fragmentos] sadalīta civilizācija ir redundanta civilizācija, kas kopumā ir labi ("nelikt visas olas vienā grozā" heiristika).

Par agresivitāti īsti nepiekrītu tiktāl, cik ir runa par "visvairāk iemeslu ceļot kosmosā". Karš un bruņošanās ir dārgi un resursietilpīgi pasākumi, bet tie nav vienīgie, kas var darboties kā nepieciešams un pietiekams stimuls Visuma apguvei.

(Reply to this) (Thread)

Sadaloties atkal parādās citas problēmas, būtībā situācija reducējas uz daudzcivilizāciju gadījumu - tās pašas problēmas ar vērtību saglabāšanu un reālpolitisko "agresīvākais uzvar".

Ja pieņem, ka dzīvojot zvaigžņu sistēmās starp kurām jebkura komunikācijas (turp-atpakaļ) aizņem 2*100 gadu iespējams saglabāt vienu civilizāciju, tad jau labi...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja indivīda dzīves ilgums, teiksim, kļūst 1000x ( vai patvaļīgi) ilgāks, tad šādi indivīdi saglabā kopīgo kultūru arī pie nosacījuma, ka virsgaismas sakaru nav. Par gaismu ātrāki sakari/ transports vai būtnes ar ļoti ilgu eksistences laiku - tie ir lomplementāri risinājumi, der vai nu viens vai otrs.

(Reply to this) (Parent)