Tieši tā, konsekvenciālisms kā deskriptīvs modelis nedarbojas un pat nepretendē uz darbošanos. Tas ir tīri preskriptīvs vai normatīvs modelis (vai, pareizāk, ģenerē šādus modeļus, no kuriem populārākais, šķiet, ir utilitārisms).

Tajā pašā laikā konsekvenciālisms ir pilnībā savietojams ar apgalvojumu, ka viena aģenta rīcībai var būt ētiski nevēlamas sekas cita aģenta iekšējo stāvokļu līmenī (kuru aprakstīšana nav ētikas, bet gan kognitīvo zinātņu jautājums), un ka šādas sekas ne ar ko pēc būtības neatšķiras no nevēlamām sekām aģenta nepastarpināti novērojamo stāvokļu līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tātad "konsekvences" var būt arī tādas, kas nav tieši novērojamas. Līdz ar to visa jūsu pieeja "svarīgs ir tikai tas, ko var izmērīt" lido miskastē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieša (t.i., ar neapbruņotu aci izdarāma) novērojamība nekad nav bijusi kritērijs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, tātad thoughtcrimes tomēr skaitās?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Thought crimes" neatstāj nekādas sekas nekur ārpus paša attiecīgā aģenta, vismaz visos tajos Evereta zaros, kuros neeksistē dabiska vai izgudrota telepātija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad es nesaprotu, aģents savus iekšējos stāvokļus modificēt drīkst (bez morālām sekām), bet citu aģentu iekšējos stāvokļus nedrīkst? Kļūst arvien interesantāk!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā (atskaitot gadījumus, kad šie citi aģenti ir piekrituši šādai modifikācijai un ir informēti par tās sekām, vai arī kad ir ar augstu varbūtību ir zināms, ka šādas modifikācijas novērsīs nevēlamas sekas daudz lielākam aģentu skaitam).

Protams, ne visas savu iekšējo stāvokļu modifikācijas ir vienlīdz vēlamas attiecībā uz paša aģenta nospraustajiem mērķiem (hence instrumental rationality), bet tas vairs nav ētikas subject matter.

(Reply to this) (Parent)