| |
[5. Apr 2013|22:03] |
Piezīmes 30. - 31. marts.
---
LV ir pārāk daudz brīvdienu.
---
Mani vecvecāki mēģināja iztikt bez interneta visu dzīvi. Viņiem negāja labi. Patiesību sakot, viņi nomira.
(tas attiecībā uz kirkregora plānu)
---
Tas, ka kaut ko nevar paskaidrot vienkārši, nenozīmē, ka to nevar paskaidrot.
Vienkāršs skaidrojums ir iespējams, bet ja otram jau ir viss freimvorks, kas tā saprašanai vajadzīgs. Piemēram, var īsi paskaidrot par specifisku integrāļu īpašību, bet nevar īsi paskaidrot nezinātājam, kas ir integrālis.
No tāda viedokļa man patīk Migla - var paļauties uz to, ka neviens nemainīsies. Uzskati, kas ir kā zemē iedzīti mieti, veido stabilus atskaites punkti. Teiksim, normālas filozofijas klases / grupas mērķis ir kopīgi mainīties, pilnveidot savus uzskatus. Forumos "pieaugušajiem", pieredzējušajiem tas notiek ļoti reti. Ak, ironija.
---
Inženierdisciplīnās ir visvieglāk dabūt PhD:
http://voices.washingtonpost.com/college-inc/2010/04/nearly_half_of_doctorates_neve.html
"Completion rates are higher in math and physical sciences (55 percent of candidates complete their studies within 10 years), social sciences (56 percent), life sciences (63 percent) and engineering (64 percent)."
Man vienmēr ir bijusi tieši tāda pati sajūta, kopš vispār par šo jautājumu sāku interesēties.
Kāpēc izvēlējos pašreizējo programmu? Dažādi iemesli, bet plāns relatīvi viegli tikt pie grāda noteikti bija starp tiem.
Tiesa, beigās centrālā tēma atkal aizslīdēja uz kvalitatīvo, nevis kvantitatīvo research... Laikam maindsets vainīgs. Slikti - ir grūtāk pierādīt, ka. Ir pat smieklīgi, cik daudz vieglāk ir publicēt kaut ko, kur ir daudz matemātikas. Ja raksts par Beijasa tīkliem aizņēm aptuveni pāris nedēļas, savukārt darbi, kurus daru vairākus gadus, vēl joprojām ir lielā mērā nepublicēti...
---
Pozitīvisms ir veiksmīgāka izvēle.
Negatīvisms (jeb cīnīties pret kaut ko) man neliekas nesvarīgs. Piemēram, kristietība manuprāt ir ļaunums, un es priecātos par tās galu vismaz šajā zemītē. Kāpēc es necenšos aktīvi evanģelizēt ateismu?
Lielākus laurus saņem tie, kuri spēj nodibināt kaut ko jaunu, nevis tie, kuri sargā esošo kārtību. Ne vienmēr otro darbs ir mazāk svarīgs, bet gandrīz vienmēr tas ir mazāk pateicīgs. Tāpēc redzu lielāku jēgu būvēt, nevis jaukt, ja ir iespējams veiksmīgi darīt abus. Bez tam, guardian loma galīgi neatbilst manam raksturam.
Reliģiskās un politiskās tēmās ir daudz izdevīgāk izvairīties no tiešas konfrontācijas, jo tās ir tēmas, par kurām daudzi ļoti spēcīgi jūt. Šodien par nepareiziem uzskatiem varbūt nevar dabūt brīvbiļeti uz Sibīriju, bet tie pavisam noteikti var izjaukt karjeru - demokrātiskās sabiedrībās ir citi cenzēšanas mehānismi.
Trešais iemesls ir tas, ka pat cīņa par taisnu lietu pārveido pašu cīnītāju.
Es preferēju darīt to, kas man padodas... varbūt to var noformulēt kā "parādīt, ka var arī citādi"? Teiksim, nevis aplipināties ar ticības smadzeņvīrusu, bet spēt skaidri domāt? Spēt saskatīt dievišķo īpašību klātbūtni pašā homosapiensā?
Analoģiski ir ar dažādām citām būšanām vai nebūšanām. Ja kāda grupa cilvēku darbojas flawed idejas labā, agrāk vai vēlāk finansējums, atbalsts vai tolerance pret viņiem apsīks. Laiks rādīs, kam bija taisnība. "The truth always prevail"? A qualified "yes": it usually does.
Eh, un tomēr es jūtos kā nolādēts gļēvulis, ka jebkura pieaugušā un it īpaši mana dzīve ir mūzīga kompromisu virkne. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}