| |
[4. Nov 2011|21:24] |
Kāpēc cilvēki pieaug? Kāpēc sešpadsmit gados liekas, ka vari visu, bet tad dzīve vienā brīdī kļūst lielāka par tevi?
Es gan laikam nekad nepieaugšu. Savā ziņā. Mani daudz kas neuztrauc no tā, kam "vajadzētu" uztraukt cilvēkam manā, hmm, vecumā. Kaut gan ir cilvēki, kas uztraucas vēl mazāk. Es tā nevarētu. Notrallina savas dzīves, nekur nestrādā, ne par ko nedomā, kā tikai par pašreizējo mirkli, nevēlas vai nespēj iekļauties sociumā.
Vispār šodien aizdomājos par to, ka "nolādēts liktens / cilvēkam būt". Ne tik daudz aizdomājos, kā apzinājos, tā, kā apzinās Lielas un Nenovēršamas lietas. Jo pasaule ir tāda, kāda ir, "for all futures are rough", utt.
Nav nekā tik traģiska, kā laika plūdums pats par sevi, jo tas iznīcina visu. Ja varētu aizmiegt acis un to apturēt... Bet pagaidām var tikai sērot kā tajā Roberta Bērnsa dzejolī par peli:
Still thou are blest, compared wi' me!
The present only toucheth thee:
But och! I backward cast my e'e,
On prospects drear!
An' forward, tho' I canna see,
I guess an' fear! |
|
|
| Comments: |
ha, es jau 16 gados zināju, ka nekas es neesmu, nekas es nebūšu, neko es nevaru un neko nesajēdzu.
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}