Kad runājam par permanenci zem mijiedarbības, runa drīzāk ir par paterna permanenci, i.e. galds ar nolauztu kāju joprojām ir galds utt. Kas attiecas uz pieredzi, tad tā, būtībā, sastāv no diviem komponentiem - no uztveres (perception) un no kartes jeb modeļa, ko smadzenes "nokompilē" no uztvertajiem datiem. Pēdējais tiešām ir subjektīvs tādā nozīmē, ka ir lokāls aģenta prātam, taču uztvere ir caurspīdīga, tā ataino objektīvo realitāti ar maksimālo attiecīgās modalitātes izšķirtspēju.

Tieši tādēļ racionalitātes metodes, kuras izmantojot, tiekties uz maksimālu subjektīvās kartes pietuvināšanu objektīvajai teritorijai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ne mārrutka. Galds ar nolauztu kāju var būt arī ārāmetama draza vai ffs improvizēts wakeboard ar trim kājām kuras steidzami nepieciešams nolauzt. tikai matērija un fizika saglabājas, paterni ir pakļauti gestalt switch.

Bet paternos jaukums savukārt tāds ka tieši ar viņiem, nevis holistisku Visumu, mēs operējam. Metaforiski, kā virtuālie objekti vs atmiņas reģistri.

Budistu silliness šīs metaforas ietvaros būtu skatīšanās uz Visuma mašīnkodu tādām acīm par kurām dzīvnieka gadījumā saka 'man liekas viņš visu saprot'. Ar šai operācijai sekojošu pārliecību par savu lieliskumu. Ja viņi varētu kaut ko pasākt no tādas perspektīvas, tas būtu cits stāsts - bet pasākšana diemžēl nav reliģija, pasākšana ir augšējie līmeņi austrumu cīņās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, galds ar nolauztu kāju var iegūt papildus statusu (vai zaudēt derīguma funkciju), bet lielākoties mēs to joprojām atpazīsim kā galdu, t.i., "gald-iskais" paterns būs saglabājies par spīti partial corruption of it.

Bet jā, budisms, šī visa kontekstā, pārlieku eksternalizē un pats par to sajūsminās.

(Reply to this) (Parent)